Zane Dātava ir Rīgas Stradiņa universitātes sociālās antropoloģijas maģistratūras programmas studente. Pirms antropoloģijas studijām apguvusi kultūras teoriju un vadību Latvijas Kultūras akadēmijā un strādājusi kultūras jomā, vadot un kūrējot laikmetīgās mākslas un eksperimentālās mūzikas un skaņu mākslas projektus Latvijā un citur.

Meklējot telpas mākslas projektiem, iepazīta liela daļa Rīgas tukšo rūpnīcu un pamesto ēku, rosinot domas par pilsētu pagātni un potenciāliem nākotnes scenārijiem. Interesē pilsēta, tās dažādās gradācijas pakāpēs- no aizmirstām alejām līdz spožiem muzejiem.

STARP DRUPĀM UN NĀKOTNES PLĀNIEM: PURVCIEMA KVARTĀLA VIZUĀLI- ANTROPOLOĢISKĀ AINA

Lauka pētījumā, kas tika veikts Purvciemā 2014. gada pavasarī pētījuma „Šmēlinga pavasaris 2014” ietvaros, tika izmantotas vizuālās antropoloģijas metodes, tādas kā fotogrāfija, un novērojumi, kas tika skatīti arhitektūras antropoloģijas teoriju kontekstā.

Pirmais iespaids par rajonu- abu- gan veco, gan jauno māju iedzīvotāji izmanto vienu un to pašu publisko telpu, tomēr tā ir tikusi mākslīgi sadalīta, uzbūvējot jaunās ēkas un to nožogojumus.

Centra un perifērijas sadalījums kvartālā veidojas tāds, ka vecākās ēkas kļūst par perifēriju, kamēr jaunās ēkas ienāk teritorijas centrālajā daļā un līdz ar to dominē pār vēsturiskajām celtnēm. Apstiprinās tēze, ka centrs ir telpas veidotājs un hierarhijas strukturētājs. Ievērots pirmais tiek tieši tas, kas ir centrā un tas ietekmē visu pārējo struktūru. Var teikt, ka jaunās ēkas, savā ziņā, apēd vecākās- izēd to platību, to saulaino centru, iebūvējoties to pagalmos un apjožot apkārt žogu. Tieši ārpuse ar pelēkajām betona sienām un ļodzīgajām durvīm, apstādījumos iebrauktajām mašīnām, kļūst lieka, lai arī, laika nogrieznī skatoties, eksistēja te pirms jaunajām ēkām.

Vecāko māju eksistence riskē tikt apšaubīta un liekas, ka tās tiek izstumtas no savas teritorijas, tām atņemot saules gaismu, telpu un padarot tās par sava veida nožogojumu no ielas trokšņiem. Pagalma uzbūves struktūra rosina domas par romiešu amfiteātri, kur vecākās mājas ir skatītāji.

Tie noskatās uz to centra laukumā notiekošo darbību- jauniem, krāsainiem un nepieejamajiem bērnu laukumiem, terasēm, un atgādina tiem par cilvēku dzīvi, kas var atļauties nopirkt dzīvokli jaunajā mājā.
Rodas iespaidu, it kā tiktu gaidīts, kad aizies vecais, jau brūkošais, un jau laicīgi tiek pagalma centrā ieceltas jaunas ēkas. Tas līdzinās tādai kā okupācijai no iekšpuses, kas apelē ar racionalitātes argumentiem par jaunā, modernā nepieciešamību šajā teritorijā kā ieganstam ieņemt šo telpu.

Arhitektūras struktūras veido arī noteikta veida sociālas dzīves struktūras, kā arī otrādi. Turklāt situācija kļūst sarežģītāka līdz ar kādreiz modernā un progresīvā- padomju laikos būvētajām mājām- kļūšanu par nemodernām, savu laiku nokalpojušām, un tai pašā laikā- ar jaunā ienākšanu.
Teritorijai šobrīd ir liels iespējamā potenciāls. Tieši neskaidro robežu eksistence, un plašās teritorijas, kurās pagaidām vēl nekas nav iebūvēts, veicina un pieļauj cilvēku pašiniciatīvu eksistenci- pašu veidotas puķu dobes, kaķu barošanas vietas. Vienlaikus šāda neskaidra situācija un robežu elastība un atvērtība līdz ar brīvību un iespējamību nes arī bīstamību. Atvērtība var nozīmēt arī gandrīz jeb kā jauna ienākšanu.

ZANE DĀTAVA

Zane Dātava currently is a student in the Master program of Social Anthropology at the Riga Stradiņš University. She had studied Culture Theory and Management at the Latvian Academy of Culture, as well as she had worked in the field of culture as the manager and leader for contemporary art and experimental artistic music and sound projects in Latvia and abroad, before she began social anthropology studies.
Zane has explored most of former factory buildings and derelict buildings in Riga, while she was looking for places for the art projects. It rose thoughts about historic Riga and possible future development scenarios.

She is interested in urban space and its various historic gradation levels– from forgotten paths till glamorous museums.

BETWEEN RUINS AND PLANS: SOCIAL AND ANTROPOLOGIC SCENE OF PURVCIEMS NEIGHBOURHOOD

During the field studies, which were conducted in Purvciems neighbourhood during the spring 2014 as a part of the research project “Šmēlinga pavasaris 2014”, there were used visual anthropology methods, such as, photography and observations. It was analysed in the context of architectural anthropology theories.

The first impression about the neighbourhood: the inhabitants of both– the old and new buildings are using the same pubic space, yet it has been artificially divided by new houses and fences.

Distribution between the central and the peripheral parts can be recognised by the building types. The older buildings are allocated in the periphery, while the new buildings are established in the central part of the territory and are dominating over the historic houses. Assertion “centre defines the hierarchy and creates the structure of the space” can be confirmed. Commonly the central part is recognized at the beginning and that influences the structure of other parts. In a way, the new buildings are overlapping the historic buildings. By establishing new constructions, houses and fences in the historic backyards, the new buildings consumes the spaces of the historic buildings and their centres. The historic exterior with grey concrete walls and rickety doors, cars in gardens have become useless, even if this existed here before the new establishments.

The existence of the historic buildings has doubted. It seems that they are forced out of their territories, by taking their sunlight and space, and by using them as a kind of barrier from the street noises. The new structures in the backyards reminds Roman amphitheatre, where old historic buildings are the audience. They are looking at the new, colourful and inaccessible playgrounds and terraces, but mainly it reminds them of people's lives which can afford to pay for lives in these new buildings.
It seems that someone is expecting when the old and collapsing exterior will disappear therefore the new houses are established in their backyards. It can be compared with the interior occupation and it is explained with rational arguments about necessity of new and modern sites in the space.

These architectural structures create particular type of social life-world structures and the other way around. The situation is more complex– what used to be new and modern, like housing units from the Soviet era, becomes outdated and obsoleted, and nowadays new houses are established in the territory.

This territory currently has huge potential. The existing but unclear boundaries and wide space, which currently are not occupied by new buildings, are promoting as well as allows local initiatives– creating gardens and feeding places for street cats. At the same time, this soft space– unclear boundaries and rules – creates risks. Openness can attract anything.