Prof.Dr.Ir. Taeke Marten de Jong ir dzimis Utrehtā Nīderlandē. 1976. gadā viņš ieguva maģistra grādu pilsētvides dizainā Deftā un drīz pēc tam izstrādāja savu pirmo doktora disertāciju “Fundamentāls pētījums vides diferencēšanā”.

Viņa karjera saistīta gan ar profesionālo, gan akadēmisko pieredzi. Prof.dr.ir. Taeke Marten de Jong ir strādājis kā neatkarīgs konsultants pilsētvides dizaina jautājumos Nīderlandes Nacionālajā plānošanas aģentūrā, kompānijā “Stad & Landschap”, MESO fondā, kā arī kā profesors pasniedzot tehniskajās ekoloģijas metodes un metropolīta un reģionu dizainu, Delftas Tehniskajā Universitātē (DTU). No 2000. gada līdz 2011. gadam viņš bija DTU doktorantūras studiju padomes biedrs. 2012. gadā viņš aizstāvēja savu otro doktora disertāciju “Dizains kā vides daudzveidošanas instruments.”

PILSĒTVIDES DIZAINA KVALITĀTE, FUNKCIJA KĀ DAUDZVEIDĪBA

Šis raksts definē vides kvalitāti ekoloģijas jomā, ar mērķi formulēt trīs vienkāršus kritērijus pilsētvides dizaina kvalitātes noteikšanai. Tas uzsver vides daudzveidības lomu dizaina iespēju meklējumos. Tā nolūkā tiek nodalīti atsevišķi telpiskā dizaina modeļi, secība, līmeņi un slāņi, kur katram ir sava dažādība:

• Rīkojumu secība dažādu līmeņu slāņos;
• iespējamo nolūku … organizatorisks;
• iespējamā funkcija 1mm kulturāls;
• iedomu struktūra … ekonomisks;
• forma 1m tehniska;
• aprakstāms saturs 3m bioloģisks;
• 10m fizisks.

Šī raksta mērķis ir paplašināt dizaina veidotāja iztēli iespēju veidā. Tas atklāj iespējas nodalītā dizaina kārtībā, līmeņos un slāņos, tādējādi aizstāvot turpmākos priekšlikumus:

• Mēroga līmeņi ir norobežoti starp rāmi R un punktu r;
• Saturs diversificē telpu;
• Formas var parādīt vienu un to pašu saturu dažādos vaidos;
• Struktūra (nošķirtības un apvienojumu kopums) stabilizē formu;
• Funkcijai ir dažādi lietojuma vaidi katrā līmenī un mērogā;
• Lietotāju, speciālistu un iesaistīto pušu dažādās intereses var būt noderīgas.

Tas nodrošina 50 iztēles vingrinājumus, lai dažādotu lietu satura kārtību, formu, struktūru, funkcijas un nolūkus.

Galvenais secinājums ir, ka dizainam ir nepieciešams cita metode, ne tikai empīriska un humanitāra zinātne. Dažas no sekām ir: atšķirība starp cēloņiem un apstākļiem, nepieciešamība pēc centieniem atklāt telpas iespējas, retu piemēru nozīme, nepieciešamība nošķirt pietiekamu daudzumu satura līmeņus un slāņus un nošķirt pietiekamu daudzumu dizaina līmeņus un kārtības.

TAEKE DE JONG

Prof.Dr.Ir. Taeke Marten de Jong comes from Utrecht, The Netherlands. He received Master degree in Urban Design in Delft in 1976 and soon after concluded his first PhD thesis “Fundamental study environmental differentiation”.

His carrier is related with both professional and academic experience. Prof.dr.ir. Taeke Marten de Jong has worked for Dutch National Planning Agency, Stad & Landschap and MESO foundation as urban design and independent advisor, as well as professor in Technical ecology and methods, and Metropolitan and Regional design in the Faculty of Architecture at Delft University of Technology (DTU). Between 2000 and 2011, he was the member of the Board for doctorates DUT. In 2012, he finalized his second PhD thesis “Diversifying environments through design”.

URBAN DESIGN QUALITY, A FUNCTION OF VARIETY

This paper defines environmental quality in ecological terms in order to formulate three simple criteria for urban design quality. It stresses the role of environmental variety in possibility-search as the core of design. For this purpose, it distinguishes modes, orders, levels, and layers in spatial design, each with its own variety. This paper aims to extend the designers' imagination in the mode of possibility. It explores possibilities in the distinguished orders, levels and layers of design, defending the next propositions:

• Levels of scale are bounded between frame R and grain r;
• Content diversifies space;
• Forms may distribute the same content in many ways
• Structure (set of separations and connections) stabilises form;
• Function contains different uses at every level of scale;
• Different intentions of stakeholders, specialists and users can be used.

It provides 50 exercises in imagination in order to diversify the orders of content, form, structure, functions and intentions.

The main conclusion is that design requires another mode than empirical science and humanities. Some consequences are discussed: the distinction between cause and condition, the required effort exploring the possibilities of space, the role of rare cases, the need to distinguish sufficient levels and layers of context and to distinguish sufficient levels and orders of design.