Mathias Madaus saņēmis arhitekta grādu Tēlotājmākslas akadēmijā Hamburgā un Karaliskajā tehnoloģiju institūtā Stokholmā. Matiasam ir vairāk nekā astoņu gadu profesionālā pieredze Vācijā, Nīderlandē un ASV, kā arī 2010. gadā viņš ir nodibināja savu firmu Hamburgā (www.interpolar.de). Viņa profesionālā pieredze iekļauj konceptuālus pētījumus un konkursu darbus, kā arī arhitektūras dizaina un pilsētvides attīstības stratēģijas.

68 PROCENTI – MIKRORAJONA PERESTROKA

Rīga pasaulē ir pazīstama kā jūgendstila galvaspilsēta. Kopš 1997. gada šī senā Hanzas savienības pilsēta ir iekļauta UNESCO pasaules mantojuma sarakstā. Tomēr, neskatoties uz šo publisko tēlu, rīdzinieku realitāte nav jūgendstila pilsētas centrs, bet gan lielizmēra daudzdzīvokļu rajoni no Padomju laikiem: 68 procenti no pilsētas iedzīvotājiem dzīvo mikrorajonos (kriev.: Микрорайoн, angl.: neighborhood unit), kuri tika celti laika posmā no 1958. līdz 1990. gadam. Šie mikrorajoni aizņem aptuveni vienu trešdaļu no Latvijas galvaspilsētas. (Valiulyte, 2013).

Andrusz (1985) mikrorajonu definē kā: “(…) apkaimes vienība, kura galvenokārt plānota kā gājēju teritorija ar nelieliem pievadceļiem un kura bieži vien ir ierobežota ar galvenajām satiksmes maģistrālēm. Mikrorajona teritorijā parasti it bērnudārzs, sākumskola, veikali, vietējā bibliotēka, kultūras nams un garāžas automašīnu novietošanai – pakalpojumi mikrorajonu iedzīvotāju vajadzībām.”

Līdzīgi kā citos daudzdzīvokļu projektos, mikrorajona galvenā problēma ir tā, ka teritorija un labiekārtojums neatbilst mūsdienu sociālajiem, ekonomiskajiem, ekoloģiskajiem standartiem un izpratnei par labvēlīgu apkaimi. Pārmaiņas ir vajadzīgas ne vien tāpēc, ka ēkas celtas pēc sociālisma standartiem (šāda izmēra daudzdzīvokļu kvartāli sastopami visā pasaulē), bet gan tāpēc, ka ir mainījušās iedzīvotāju vajadzības un izpratne par dzīvošanai pievilcīgu pilsētvidi.

Braušveigas Tehnoloģiju Universitātes Ilgtspējīga urbānisma institūts (Institute of Sustainable Urbanism) izvēlējās vienu no Rīgas mikrorajoniem, Mežciemu, lai izstrādātu pārveidošanas stratēģiju, kas vienlaikus bija arī studentu maģistra darbs. Šī darba mērķis bija nodrošināt pieeju, kura vieno gan arhitektonisko, gan telpisko intervenci, ņemot vērā teritorijas esošo kultūras mantojumu, kā arī izstrādāt enerģijas konceptu visam mikrorajonam.

Studentu darbos izmantotās pieejas bija tikpat dažādas kā izpratne par pievilcīgu pilsētvidi. Daudzi studenti uzskatīja, ka ir nepieciešams nodrošināt piemērotākus satiksmes savienojumus Mežciemā un tā apkārtnē. Īpaša nozīme tika piešķirta tuvumā esošajām zaļajām teritorijām, ūdeņiem un vēsturiskajam Mežciemam. Viena no Mežciema problēmām ir vietējā centra trūkums. Vairāki studentu projekti ierosina densifikāciju un jauna vietējā centra izveidi, kurš būtu pieejami dažāda veida pakalpojumi vietējiem iedzīvotājiem. Tāpat pēc dažu dienu vietas studijām agrā pavasarī, studentiem bija skaidrs, ka publiskās telpa un tās lietošanas iespējas nepieciešams pārveidot. Tā rezultātā gandrīz visos studentu projektos tika ierosināt daļēju publiskās telpas privatizāciju, izveidojot atbalsta programmas tās attīstībai un stiprināšanai.

MATHIAS MADAUS

Mathias Madaus received his architectural training at the Academy of Fine Arts in Hamburg and at the Royal Institute of Technology in Stockholm. He has more than 8 years of professional experience in Germany, the Netherlands, and the United States, and established his own practice in Hamburg in 2010 (www.interpolar.de). His professional work ranges from conceptual studies and competitions, to architectural design and urban development strategies.

68 PERCENT - PERESTROIKA OF A MICRORAYON

"Worldwide, the City of Riga is known as a city of Art Nouveau. Since 1997, this old Hanseatic city has been listed by UNESCO as a World Heritage Site. However, despite this public image, the reality for most inhabitants of Riga is not the Art Nouveau city centre, but large mass housing estates from the Soviet era: 68 percent of the city´s population live in “Microrayons” ( russ.: микрорайoн , engl.: neighborhood unit) built between 1958 and 1990. These Microrayons cover approximately one third of the area of the Latvian capital (Valiulyte, 2013).
Andrusz (1985) defines the Microrayon as:

“(…) neighborhood unit, essentially planned as a pedestrian precinct with only access roads, and which boundaries are normally drawn by main traffic thoroughfares. It should embrace within its boundaries crèches, kindergartens, and primary schools, shops to meet the residents' daily requirements, a public library and club facilities and space for garaging cars.”

As with many mass housing estates built in that era, most Microrayons face challenges to be updated to contemporary standards, into socially, economically and ecologically robust and liveable neighbourhoods. This pressure of transformation is fueled not so much by the conditions of their production under socialist circumstances – large housing estates are found worldwide - but rather by the ever-changing demands for an attractive, urban living environment.

The Institute of Sustainable Urbanism (ISU) from TU Braunschweig in Germany put the task of developing a transformation strategy for one of these Microrayon districts, Mežciems, as the subject of the Master Thesis Project. The aim was to provide an approach that combines architectural and spatial interventions, while observing the built cultural heritage of the district, as well as to come up with an energy concept for the entire neighbourhood.

The approaches taken in student projects were as different as the demands for an attractive urban living environment. One goal many students seem to strive for was to better link Mežciems to its surroundings, through built as well as infrastructural means. The proximity and partially existing relationship to the nearby green areas, water, and the old village of Mežciems played into this. Another major issue tackled by many students was the lack of concentration within the Microrayon. So many projects propose densification and the establishment of a new centre, containing different kinds of neighbourhood- related programs. Having visited the site for some days in spring, it seemed obvious to most students that the general use of public space had to be reconceptualised. As a result, almost all projects show intentions of partial privatisation and strengthening of the public space by adding supporting programs.