Jorge Lobos ir ieguvis arhitektūra diplomu Čīles Universitātē un vēlāk ieguvis maģistra grādu arhitektūras teorijā un praksē Katalonijas

Politehniskajā universitātē Spānijā. Šobrīd viņš strādā kā lektors un asociētais profesors Sassari Universitātē (UNISS) Itālijā, kā arī sniedz vieslekcijas Dānijas Karaliskajā akadēmijā Kopenhāgenā (KADK). Jorge ir organizācijas “Arhitektūra un cilvēktiesības” dibinātājs. Tāpat viņš ir saņēmis vairākas arhitektūras balvas Čīlē, Peru, Spānijā, Kubā, Bulgārijā un Singapūrā.

MIKRORAJONS: PURVCIEMA PIEMĒRS, RĪGĀ. “NO SOCIĀLISMA LĪDZ KAPITĀLISMAM”

Mikrorajons– “daudzdzīvokļu ēku komplekss, kas iekļauj kultūras un citus sabiedriskos pakalpojumus, lai apmierinātu vietējo iedzīvotāju ikdienas vajadzības” (atsaucoties uz Padomju Enciklopēdisko Vārdnīcu).

Pēckara gados jautājums par efektīvu dzīvojamo ēku attīstības organizāciju bija neatliekama problēma, jo dzīvojamais fonds bija nepietiekošs.

Padomju režīms centralizēti izstrādāja plānošanas stratēģiju, kura balstīta uz mikrorajonu attīstību. Puse no Rīgas iedzīvotājiem šobrīd dzīvo šāda vaida mikrorajonos.

No 1990. gada Baltijas valstis uzsāka pāreju no sociālisma iekārtas uz kapitālisma iekārtu. Viena no būtiskākajiem jautājumiem bija privātā īpašuma tiesības, kuras Padomju laikos tika nacionalizētas. Latvijā tika pieņemti likumi, kuri ne vienmēr pārdomāti regulēja īpašuma tiesību pāreju un privatizāciju, kas izraisīja pastiprinātu zemes pieprasījumu, jo tā tika uzskatīta kā ienesīgs avots vēlākām spekulācijām. Šie lēmumi ietekmēja arī plānošanas likumus un vietējās varas iestādes veicināja apjomīgu zemes izpārdošanu privātiem attīstītājiem. Šādas aktivitātes bija absolūti pretējas līdz šim pierastai kārtībai.

Mikrorajonu gadījumā pastāvošo ierobežojumu atcelšana un ieviestā īpašumu privatizācijas kārtība veicināja neskaitāmas tiesību un plānošanas problēmas, piemēram, jaunie zemju īpašnieki uzsāka privātmāju celtniecību mikrorajonu iekšpagalmos.

Šī situācija ir veicinājusi divas problēmas:

1.    Sociālā spriedze un nesaskaņas starp ilgtermiņa mikrorajonu iedzīvotājiem (dzīvokļu īpašniekiem) un zemes īpašniekiem;
2.    Pilsētplānošanas stratēģijās radikāli trūkst problēmu risinājumi.

2014. gada maijā RTU, KADK un UNISS Rīgā organizēja semināru “5X5” kurā tika apspriestas mikrorajonu nākotnes problēmas. Viens no galvenajiem secinājumiem bija saistīts ar zemes un īpašumu problēmām: īpašuma tiesības atļauj būvniecības tiesības vietās, kur visas iesaistītās grupas spēj vienoties par kompromisu.

Šāda stratēģijai ir nepieciešami kopēji centieni no dažādiem pārvaldības līmeņiem:

    Valdība (plānošana un likumdošanas sakārtošana);
    Attīstītāji (investīcijas);
    Kopiena (sociāla vide un attiecības);
    Eksperti un profesionāļi (tehniskās un profesionālās zināšanas).

Šīs būvniecības tiesības iespējams var tik pārveidotas par patēriņa preci, kas var tikt apmainīta pret ekonomiskām vērtībām, gadījumā, ja šādas vienošanās tiek slēgtas atklāta un godīgā ceļā.

Tas nozīmē, ka zemes īpašuma tiesības tiktu nodotas kopienai (daudzdzīvokļu ēku iedzīvotājiem), kā tagadējiem un nākotnes lietotājiem. Tādā veidā demokratizējot koplietošanas telpu kā kopēju labumu, kurš atrodas mikrorajonu iekšpagalmos. Šis koncepts eventuāli kalpos kā process, kura laikā vietējā kopiena (vietējie iedzīvotāji) kļūs par aktīviem dalībniekiem mikrorajonu pārveidošanā.

Otrs semināra secinājums bija, ka arhitektūra un pilsētu plānošana var kalpot kā instruments jaunām sociālās vienošanās formām, kuras veicinās plašākas ilgtermiņa izmaiņas mikrorajonos. Šī stratēģija nosaka, ka mikrorajons pārveidotos no “sociālistu ēkas uz kapitālistu zemes” (1990-2014) uz “kapitālistu ēkas uz sociālistu zemes” (2020).

Šis seminārs “5x5” atklāja ka Purvciema mikrorajons Rīgā ir tipisks piemērs šīm problēmām.

JORGE LOBOS

Jorge Lobos received Architect diploma at the University of Chile and later completed Master degree in Theory and Practice of Architecture at Polytechnic University of Catalonia (UPC) in Spain. He has been working as a lecturer and Associate Professor in the University of Sassari (UNISS) in Italy, as well as giving guest lectures at the Royal Danish Academy of Copenhagen (KADK), in Denmark. Jorge is a founder of the organisation “Architecture & Human Rights” and he has received several architecture awards in Chile, Peru, Spain, Cuba, Bulgaria and Singapore.

MICRORAYON: THE CASE OF PURVCIEMS, RIGA. “FROM SOCIALISM TO CAPITALISM”

Microrayon: “a complex of apartment buildings and systems of institutions of cultural and community services that meet the daily needs of the population.” According to the Soviet Encyclopaedic Dictionary.

During the post-war years, the question of the most efficient organization and residential development was an urgent matter due to the poor housing conditions. The Soviet regime centrally developed a planning strategy based on the Microrayon. Today more than 34 million people in Eastern European live in Microrayons. In Riga a half of inhabitants are housed in these neighbourhoods.

From 1990, the Baltic countries went through a transition from Socialism to Capitalism. One of the key issues was land ownership, which in the Soviet time was nationalized. In Latvia, specific laws facilitated a hasty transfer of property, which has boosted land acquisition as land was considered very attractive due to potential lucrative speculation. This state deregulation influenced new planning laws and most local authorities promoted massive land sales to private developers in stark contrast to the previous role of the state.

In the case of the Microrayons this deregulation and land privatization have a number of legal and planning consequences e.g. landowners are now developing new buildings in the open spaces within the courtyards of the Microrayons.
This situation produces two obstacles:

• Social tension between the long-time residents (apartment owners) and the private land owners.
• Urban planning strategies in a vacuum lacking orientation and focus.

In May 2014 RTU, KADK and UNISS held the workshop “5x5” in Riga on the issue of Microrayon's future. One of the key conclusions was on the land issue; adapting the property rights into buildings rights in a place where a social compromise agrees.
Such strategy requires joined efforts at various levels:

• Government (Planning and legislation);
• Developers (Investment);
• Community (Social environment);
• Professionals (Technical competences).

If applied in a transparent and manageable manner these building rights may become a commodity, which can be exchanged with an economic value. This idea means that land property would pass on to the Community as the present and future users as a way to democratise the collective space as a common good located in the inner parts of the Microrayons. This concept eventual will facilitate a process in which the community i.e. the original residents will be active stakeholders in the transformation of the many Microrayons.

Another conclusion of workshop was that architecture and urban planning might act as a tool for new social agreements with a longer and wider vision for the future of the Microrayons.

This strategy entails that Microrayons would shift from “Socialist Building and Capitalist land” (1990-2014) to “Capitalist Building and Socialist land” (2020).

This workshop 5x5 explores the Microrayon in Purvciems, Riga as a prototype case.