SADARBĪBĀ AR:

ATBALSTA:

Jorge Lobos ir ieguvis arhitekta diplomu Čīles Universitātē un maģistra grādu arhitektūras teorijā un praksē Katalonijas Politehniskajā universitātē Spānijā. Pašlaik viņš strādā par lektoru un ir asociētais profesors Sassari Universitātē (UNISS) Itālijā, kā arī pasniedz vieslekcijas Dānijas Karaliskajā akadēmijā Kopenhāgenā (KADK). Jorge ir organizācijas Arhitektūra un cilvēktiesības dibinātājs. Viņš ir saņēmis vairākas arhitektūras balvas Čīlē, Peru, Spānijā, Kubā, Bulgārijā un Singapūrā.

ARHITEKTŪRA UN KOPRADE, KAPITĀLISMS UN SOCIĀLISMS

1917. gadā Marsels Dišāns (Marcel Duchamp) ar savu mākslas darbu un teikumu
„Šī nav tualete,” mainīja Ņujorkas mākslu. Jozefs Boiss (Joseph Beuys) un Džons Keidžs (John Cage) šo ideju uztvēra nopietnāk, mēģinot panākt vairāk demokrātijas mākslas radīšanas procesā. Viņi mainīja klasiskās mākslas radīto priekšstatu par mākslu kā ekskluzīvu produktu augstākajam sabiedrības slānim. Viņi iesaistīja cilvēkus mākslas veidošanā, sakot „katrs cilvēks ir mākslinieks”.

Simts gadus pēc Dišāna arhitektūra Ņujorkā vēl joprojām nav nonākusi līdz mākslas līmenim. Tā lēnām zaudē savu klasisko individuālā ekspresīvisma pieeju projektam un daudz nopietnāk pievēršas sabiedrības un lietotāja iesaistei projektā, tādējādi veidojot pilsonisku sabiedrību arhitektūrā.

KOPRADĪŠANA

Tomēr izrādās, ka arhitektūra šajā pasaulē var pastāvēt bez pašiem arhitektiem. Apmēram 75-90% arhitektūras objektu ir veidoti bez profesionālu arhitektu līdzdalības. Tātad secinām, ka tas nav nekas jauns. Ja modernisma kustība 20. gs. vidū arhitektūras tēmu lokam pievienoja sociālo ēku celtniecību, plānošanu un sabiedrisko objektu veidošanu, tad, piemēram, Latīņamerikā 20. gs. 60. un 70. gados dažādu sociāli ekonomisko apsvērumu dēļ tos pašus jautājumus risināja, mudinot cilvēkus līdzdarboties un pašiem būvēt sev dzīvojamās mājas.

Kad dzīvojām sociālistiskajā pasaulē, centralizēta plānošana bija absolūta norma. Valdība zināja, kas nepieciešams cilvēkiem. Tagad, kad dzīvojām kapitālistiskajā pasaulē, liberālā ekonomika saka patiesību. Tirgus zina, kas nepieciešams cilvēkiem.

20. gs. 90. gados un 21. gs. sākumā aktīvisms bija veids, kā iegūt zemi līdz brīdim, kad valdības piešķīra likumīgu statusu sabiedrības līdzdalībai. Tajā brīdī valdība ievērojami apgrūtināja un sarežģīja sistēmu un apturēja sabiedriskās iesaistes attīstību.

Reti kurš iesaistījās. Sistēma bija padarīta pārāk sarežģīta un neprognozējama. Radās profesionālās valodas barjera starp cilvēkiem un profesionāļiem utt.

Tomēr mēs saskatām vairākas priekšrocības kopradīšanas metodoloģijā:

• tā palielina dzīvesprieku;
• stiprina kopienas pašnoteikšanos un
  tā rod spēku kolektīvajā garā un iegūst no katra iesaistītā zināšanām;
• veicina pilsoniskas sabiedrības iesaisti risinājumos u.c.

Pieņemot šo izaicinājumu, jāmaina arhitektu pieeja:

• no arhitekta-mākslinieka uz arhitektu kā sabiedrības aktīvistu;
• no priekšmetu ražotāja uz procesu veidotāju;
• no akadēmiskā arhitekta uz politisko arhitektu;
• no estētiskās pieejas uz ētisko pieeju u.c.

Runājot par Latvijas mikrorajoniem, mums ir acīm redzams sociālais konflikts. Pāreja no sociālisma uz kapitālismu, kas radījusi neskaitāmus saspīlējumus:

• īpašumtiesībās;
• tiesībās uz mājokli;
• visas pilsētas sociālajā līdzsvarā.

Pēc 50 sociālismā nodzīvotiem gadiem un 25 kapitālismā nodzīvotiem gadiem, latviešiem ir jāatrod pareizais sociālais līdzsvars šajos jautājumos.

Jorge Lobos received Architect diploma at the University of Chile and later completed Master degree in Theory and Practice of Architecture at Polytechnic University of Catalonia (UPC) in Spain. He has been working as a lecturer and Associate Professor in the University of Sassari (UNISS) in Italy, as well as giving guest lectures at the Royal Danish Academy of Copenhagen (KADK), in Denmark. Jorge is a founder of the organisation Architecture & Human Rights and he has received several architecture awards in Chile, Peru, Spain, Cuba, Bulgaria and Singapore.

ARCHITECTURE & CO-CREATION: SOCIALISM & CAPITALISM

In 1917 Marcel Duchamp changed the history of art in New York with his work and quote This is not a toilet. Joseph Beuys and John Cage were deeper in that idea trying to give more democracy to the art production. They changed the essence of classic art as an exclusive product for upper social class. They involved people in art creation saying "each person an artist”

100 years after Duchamp architecture in New York is still not coming to that art level. Architecture is slowly leaving its classical approach to the project to include deeper people participation, user involvement and civil society empowerment.

CO-CREATION

However, architecture without architects is a constant in the world. Around 75-90% of the architecture is built without professional architects. Then it is nothing new. Also Modern Movement in middle of 20th century gave a huge contribution, to this field, including social housing, planning and social facilities to the architecture themes. Latin America in 60s and 70s, for social economical reasons, developed these issues through self-building and people participation.

While in Socialist world, central planning was the truth. Government knew what people needed. While in Capitalism world, liberal economy is the truth. Market knows what people need.

In the 90s and beginning of 21st century, local participation was earning land until governments institutionalized local participation. At that moment they stiffed the system and stopped social participation development.

Few people participated. The system was too complex and unpredictable. Professional language problems arose between people and professionals. The language was created solely for bureaucratic purpose etc.

Nevertheless, we see several advantages in the methodology of co-creation:

• Increased resilience
• Community self determination
• Strength in the collective spirit and profit in all human capacities
• Civil society involvement in solutions etc.

In this challenge we need to change the architect approach:

• From architect-artist to architect as social activist
• From producer of objects to producer of processes
• From academic architect to political architect
• From aesthetic approach to ethic approach etc.

In Latvian Microrayon case we have an evident social conflict. The transition from Socialism to Capitalism. We can see several frictions in:

• Right of Property
• Right of land
• Right of housing
• Social balance for the whole city.

After 50 years of Socialism and 25 years of Capitalism, Latvians have the word to find out the correct social balance in these issues.