ŠMĒLINGA KONFERENCES PREAMBULA
Vecrīga ir ļoti svarīga Rīgas un Latvijas tēlam, kā arī mūsu tautas identitātei, jo tā nes sevī piederību Eiropas kultūrai caur astoņos gadsimtos izveidojušos pilsētbūvniecisko struktūru un izcilu kultūras mantojumu. Šī viduslaiku pilsētbūvnieciskā struktūra pirmo reizi par vērtību tiešā veidā tika atzīta un nostiprināta Vecrīgas reģenerācijas projektā (1976–1983) 1983. gadā.
Projekts tapa Latvijas Zinātniski pētnieciskajā un eksperimentāli tehnoloģiskajā celtniecības institūtā (LCZPI) autoru kolektīvā Edgara Pučiņa, Andreja Holcmaņa, Edvīna Burkovska sastāvā, piedaloties arhitektiem Valentīnai Tarasovai, Vitai Rinkēvičai, Ervīnam Helfričam, Marinai Levinai un arhitektam tehniķim Harijam Gailim.
Projekts balstījās uz atziņu, ka pirms 20. gs. 30. gadiem un pēc kara Vecrīgas pilsētbūvnieciskā attīstība ir bijusi graujoša tās pilsētbūvnieciskajai arhitektoniski telpiskajai struktūrai. Faktiski Vecrīgas agresīvā rekonstrukcija sākusies Latvijas pirmās brīvvalsts periodā, kad tika nojaukti apbūves kvartāli Rātslaukuma rietumu pusē, uzbūvēts ministriju kvartāls Smilšu ielā un jauns universālveikals (armijas ekonomiskais veikals) Vaļņu un Audēju ielas krustojumā, kā arī atbrīvots Doma laukums. Turpinot šīs deformācijas pēc Otrā pasaules kara, rekonstrukcijas vārdā tika nojauktas Rātslaukuma ansambļa drupas, tika „iztaisnota” Kaļķu iela un veidota Vecrīgai neatbilstoša apbūve – piemēram, Sarkano Strēlnieku laukums ar muzeju, RTU laboratoriju korpuss, pirts komplekss „Varavīksne”, Rīgas 3. vidusskola un citas būves. Reģenerācijas projektā rekonstrukcijas pieeju aizvietoja reģenerācija – zinātniski pamatota Vecrīgas viduslaiku ansambļa atjaunošana.
Projekts balstījās uz četriem pamatprincipiem: 1. – noteikt Vecrīgas lomu Rīgas centrā, 2. – pilnveidot Vecrīgas ansambli (novērst deformācijas), 3. – sakārtot vecpilsētas funkcijas un 4. – izstrādāt rekreācijas zonas ar gājēju kustības prioritāti. Pirmais princips pamatoja un nostiprināja Vecrīgas īpašo lomu Rīgas centrā. Otrais noteica galvenos reģenerācijas principus: zinātniski pamatotu vēsturiskās apbūves saglabāšanas un restaurācijas programmu, Vecrīgas ansambļa vienotības atgūšanu un nostiprināšanu un pilsētvides izskata (pilsētas ainavas) pilnveidošanu. Primāra loma tika noteikta laika gaitā zaudētā viduslaiku Rīgas struktūras un kompozīcijas centra – Rātslaukuma ansambļa ar Melngalvju namu kā galvenā arhitektoniskā telpiskā akcenta – atjaunošanai, kā arī citu vēsturisku Vecrīgas centru atjaunošanai – Doma laukuma, Pils laukuma, Jēkaba laukuma u.c. –Ar pilsētbūvnieciskiem līdzekļiem bija paredzēts atklāt Vecrīgas attīstības posmus caur tās pastāvēšanas laikmetiem – sākot ar Rīdzenes upes trases un pilsētas nocietinājumu robežas mūru iezīmēšanu un akcentēšanu pilsētas telpiskajā struktūrā. Būtiska loma tika atvēlēta ansambļa vecpilsētas daļu revalorizācijai – rekonstrukcijai, atdodot sākotnējo izskatu nozīmīgākajām ēkām, vai arī veselu apbūves ansambļu atjaunošanai pēc analoģijas principa. Trešais pamatprincips noteica funkcionālu Vecrīgas atdzīvināšanu jeb revitalizāciju: nevēlamas ēku izmantošanas nepieļaušanu (noliktavu, utilitārām, ražošanas un komunālajām vajadzībām, piemēram, komunālajiem dzīvokļiem, darbnīcām, noliktavām) un sabiedriski nozīmīgu, ar valsts pārvaldi, kultūru, tūrismu un izklaidi saistītu funkciju paplašināšanu vai ieviešanu no jauna (rātsnams – Rīgas pašvaldība, Melngalvju nams – Strēlnieku muzeja otrā kārta, Reiterna nams – Žurnālistu savienības nams, Sv. Pētera baznīca – Rīgas pilsētbūvniecības attīstības centrs un izstāžu zāle, Fotogrāfijas muzejs, Dekoratīvi lietišķās mākslas muzejs, izstāžu zāle „Arsenāls”, viesnīcu komplekss „Konventa sēta” u.c.). Ceturtais princips noteica Vecrīgu kā primāri publiski plašu sabiedrības rekreāciju zonu, kas maksimāli domāta gājēju plūsmai, paredzot auto novietnes tās perifērijā un pieļaujot galvenokārt apkalpojošo satiksmi pa noteiktiem cilpveida pievadceļiem ar strupceļa vai apļveida maršrutiem.
Sekmīgas šī projekta īstenošanas piemēru var redzēt Vecrīgas ziemeļu daļā, kur Trokšņu ielā tika atjaunots viduslaiku nocietinājumu fragments ar Rāmera torni, apbūve un Jēkaba kazarmu kvartāls – tā saucamā Jēkaba arkāde ar bastiona daļu, kuru veiksmīgi izmanto transporta stāvvietas vajadzībām. Šeit iemiesots otrais reģenerācijas princips, kas atspoguļoja pilsētas attīstības posmus, eksponējot tās kādreizējās robežas. Cits veiksmīgas īstenošanas piemērs ir Tirgoņu ielas kvartāla dienvidu daļas atjaunošana pēc analoģijas principa (nevis bieži vien negatīvi pieminēta termina – „replika”). Analoģijas princips pierādīja, ka arī Vecrīgas vēsturiskā ansambļa atjaunošanai tas ir veiksmīgāks un mazāk pretrunīgs paņēmiens nekā, piemēram, kontrasta vai līdzības princips.
No Vecrīgas reģenerācijas projekta pozīcijām par pretrunīgi vērtējamiem risinājumiem var saukt 21. gs. sākumā realizēto tirdzniecības kompleksa „Galerija Centrs” apbūvi, kas šodien aizņem divus kvartālus, pārsedzot Rīdzenes ielas telpu. Šeit vienā no apbūvētajiem kvartāliem projekts paredzēja ar pilsētbūvnieciskiem paņēmieniem izcelt Rīgas attīstības vēsturiskās robežas, tostarp Rīdzenes upes gultni. Paplašinot iepirkšanās centru, Rīdzenes iela tika iekļauta būvapjomā. Pretrunā ar reģenerācijas principiem ir arī pēdējā laikā tapusī masīvā perimetrālā lielmēroga viesnīcu apbūve 13. janvāra ielas frontē, kas degradē Vecrīgas siluetu uz vecpilsētas dienvidaustrumu robežas.
Konferences mērķis ir aktualizēt Vecrīgas reģenerācijas projektu kā zinātniski argumentētu un metodiski pamatotu vecpilsētas attīstības vīziju. Konferencē ir plānots diskutēt par tās attīstības iespējām no pilsētbūvnieciskā ansambļa atjaunošanas, kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanas, pilsētas ekonomiskās attīstības un ikdienas lietotāja skatu punkta.
Konferences pirmajā daļā – „Motīvi” – tiks dots ieskats mūsdienu arhitektūras attieksmē pret Vecrīgas kultūrvēsturisko mantojumu. Meklēsim atbildes uz jautājumu: kas ir Vecrīga – ansamblis vai neatkarīgu pieminekļu kopums? Pirmajā daļā uzstāsies Sabīne Zēģere ar referātu „Pilsētvides reģenerācijas jēdziens un tā pielāgošana Vecrīgas kontekstam” un Aivars Treicis ar referātu „Vecrīga – Rīgas vēsturiskai centrs – Rīga–2015”.
Konferences otrajā daļā – „Laukumi” – tiks dots ieskats divu laukumu – Līvu un Strēlnieku laukuma – stāstā. Tie abi ir zīmīgi ar to, kā radušies pēc Otrā pasaules kara. Velta Holcmane uzstāsies ar referātu „Vecrīgas laukumi – zaudētas iespējas”, Ilze Miķelsone lasīs referātu „Vērtību izpratnes Rīgas vēsturiskajā centrā. Strēlnieku laukuma piemērs”.
Konferences trešajā daļā – „Profesionāļi” – tiks dots ieskats arhitektūras un pilsētbūvniecības profesionāļu lomā Vecrīgas attīstībā. Vija Gaida Caune, pārstāvot Vecrīgas reģenerācijas projekta autoru kolektīvu, sniegs atskatu uz projekta galvenajiem principiem, savukārt Artis Zvirgzdiņš uzstāsies ar referātu par pēdējo 20 gadu arhitektūras konkursiem Vecrīgā.
Pēc referātiem notiks dokumentālās īsfilmas pirmizrāde, kurā Vecrīgas reģenerācijas projekta autori stāstīs par tā tapšanu. Starp konferences daļām tiks demonstrēti video, kas ilustrē šī projekta īstenošanu mūsdienās.
Konferences izskaņā notiks diskusija par Vecrīgas pilsētbūvnieciskā ansambļa reģenerācijas vīzijas pielāgošanu šodienas situācijai.
Konference notiks ceturtdien, 2015. gada 29. oktobrī, Vecrīgā, Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Kolonnu zālē.
