Zooloģiskā dārza būtība ir parādīt no dabas procesiem atrautajai sabiedrībai kaut daļiņu dabas, tās daudzveidības un varenuma. Pēc noklusējuma šo sajūtu mums, apmeklētājiem, dod zooloģiskā dārza iemītnieku – dzīvnieku – apskate, bet pilnvērtīga sajūta ir iespējama tikai tad, ja arī dzīvnieku mājas raisa pārdomas par dabu. “Āfrikas savvanas” kompleksa izbūve, manuprāt, ir veiksmīgs solis cilvēka un dabas sinerģijas attīstībā, jo ekspozīcijā izmantotais koks ļoti organiski saplūst ar apkārtējo vidi – Mežaparka kokiem, netālo ezeru un dzīvniekiem, kas tur pavada savu laiku. Objekts nedisonē ar apkārtējo arhitektūru un rada patīkamu un nomierinošu sajūtu. Domāju, ka kokā ietērptā savanna ir viena no labākajām Rīgas Nacionālā zoodārza dzīvnieku mītnēm.

Atšķirīgs objekts šī gada skatē. Projekta uzdevums savā ziņā unikāls, un tā realizācija ir atradusi atbilstošu arhitektonisko un ainavisko risinājumu. Arhitektiem izdevies izveidot kompleksu ainavu, kur ēkas un labiekārtojums veido vienotu veselumu. Tāpēc, varbūt kļūdaini, daži projektu uztver tikai kā ārtelpu.
Ēku fasādes, apjomu konfigurācija un koka konstrukcijas ir patīkamā arhitektūras stilistikā veidotas to funkcijai atbilstošas koka celtnes. Apmeklētāju tiltiņi veido brīvas formas līkloču takas, pa kurām ir ērti pārvietoties un vērot aplokos esošos dzīvniekus. Koka apšuvums fasādēs un koka konstrukcijās saglabāts kā dabisks koks. Zeltainā tonī fiksētā raupji tēstā koka faktūra nodrošina siltas un dabiskas vides iespaidu. Latvijas apstākļos grūti izpildāmais uzdevums izveidot “Savannu” ir izdevies organiskā veidā, kur dzīvnieku sortiments aplokos, augu sortiments un labiekārtojuma elementi ir radījuši vienotu kompozīciju, atsevišķu zoodārza kosmosu, kurā ir patīkami uzturēties un saņemt estētisku un garīgu baudījumu. “Savannas kosmoss” labi iekļaujas apkārtējā ainavā ar ezera krastam raksturīgo vidi, priedēm un būtu piedēvējams fenomenam “Latvijas savanna”.

Savdabīgs un netradicionāls objekts, paredzot vidi eksotiskiem dzīvniekiem. Autoriem šādā objektā jāspēj apvienot pieejamību un ērtu funkcionalitāti vairākām lietotāju grupām – gan visdažādāko vecuma grupu apmeklētājiem, gan dzīvnieku kopējiem, gan pašiem savannas iemītniekiem. Tāpat jārēķinās, ka te “nosacīti” valda “zvēru” likumi, kas paģēr plūsmu organizēšanu, konstrukciju prettriecienu noturību un daudz ko citu – krāsas, faktūras, izskatu, varbūt pat garšas, kas ļauj dzīvniekiem te justies kā mājās. Kopumā tas ir izdevies.
Autori iespēju robežās radījuši savannai līdzīgu vidi mūsu klimatiskajos apstākļos – salīdzinoši atturīgu, pelēcīgi smilšainu, gan ar augu, to formu, krāsu, apjoma, gan ar iespējami dabiskas izcelsmes materiālu un krāsu gammas palīdzību pašu celtņu konstrukcijās. Apmeklētājiem domātās savannas daļas organiski veidotas tā, lai maksimāli ierakstītos vidē, netraucētu dzīvnieku mieru, taču reizē – mērķtiecīgi virzītu skatītājus, dodot iespēju neuzkrītoši un pēc iespējas visaptveroši vērot notiekošo. Šim nolūkam kalpo plata un ērta koka konstrukcijās veidota laipa, kas piemērota arī ratiņkrēslu lietotājiem un jaunajām ģimenēm. Arī te ieturēta iespējami neitrālu krāsu gamma.
Jāsaka, ka objektā izjūta bija pietiekami laba un uzsvars, no apmeklētāja viedokļa, tiešām ir uz dzīvnieku apskati, turklāt varbūt mums paveicās, bet nebija uzkrītoši jūtama dzīvnieku smaka, kas palikusi atmiņā no zoo apmeklējuma bērnībā. Un, visdrīzāk, labi jūtas arī dzīvnieki: pērtiķu vadonis esot iznācis uz salas un devis atļauju to darīt arī visam pārējam baram – tas nozīmē, ka vide ir pieņemta.
Kopumā par zoodārzu gan jāsaka, ka gadu gaitā ēkas un aploki celti dažādā stilistikā – te ir gan jūgendstila paviljoni, gan padomju laiku ķieģeļu ēkas, gan metāla būri, gan vēl un vēl. Tas pats sakāms arī par labiekārtojumu. Skatoties plašāk, šķiet, pietrūkst vienota tēla, koncepcijas turpmākai attīstībai vai vizuālās identitātes, un tādai, visdrīzāk, jānāk ne no kāda lokāla objekta autora, bet no zoodārza saimniekiem.

Tirdzniecības centra “Alfa” attīstība, paplašināšanās un sekojošā rekonstrukcija ir radījusi jaunu kompleksa veidolu. Lielas pārmaiņas ir piedzīvojusi gan ēkas fasāde, gan būvapjoms, gan arī ārtelpa pie Brīvības gatves.
Teritorijas reprezentatīvajā daļā gar Brīvības gatvi ir iekļautas visas galvenās prasības – autostāvvietas, gājēju ceļi, aktivitāšu un pulcēšanās laukums, velosipēdu novietnes, bērnu rotaļu laukums, stādījumi, reljefs, apgaismojums, parka aprīkojums, kas saprātīgi savstarpēji savietots, lai nepazustu koptēls. Stādījumu proporcijas pret ēku palīdz saglabāt lielie koki, liela mēroga augu konteineri un plašas ziemciešu dobes. Izteiksmīgie reljefa pacēlumi piešķir telpiskumu un veido nelielu skaņas barjeru no ielas satiksmes trokšņiem. Zaļo zonu izvietojums un pielāgotie bortakmeņi palīdz akumulēt lietusūdeņus no autostāvvietām.
Novērtējot objekta pārmaiņas, jāizceļ autostāvvietu apjoma samazināšana ēkas priekšpusē pie Brīvības gatves, vairāk telpas atvēlot labiekārtojumam, priekšdārzam. Labi organizētā gājēju, velosipēdistu un autobraucēju plūsma pie ēkas gar Brīvības gatvi veido drošu vidi un veicina efektīvāku telpas izmantošanu. Atzinīgi vērtēju stādījumu apjomu, kas ir proporcionāls ēkas mērogam nepazūdot vai nepārspīlējot, tāpēc ārtelpa precīzi izpilda reprezentatīvo funkciju, turklāt zaļā telpa šajā pilsētvidē ir būtiska, kas viennozīmīgi paaugstina objekta vērtību.

Uzbūvētais biroju nams “Red Line” tapis vecā rūpniecības korpusa pārbūves rezultātā. Vienkāršas ģeometriskas formas būvapjomam ir piestiprināta sarkana kāpņu telpa, ko arhitekti skaidro kā pievelkošu signālu, kurš devis nosaukumu arī visam namam. Ēka ir uzbūvēta, izmantojot nojauktā rūpnīcas korpusa pamatus.
Balstoties uz esošās ražošanas ēkas pamatu atsegumu un rūpnīcas teritorijā realizēto 20. gs. 70. gadu būvprojektu izpēti, BK daļas projektētāji pieņēmuši, ka esošie pāļu–režģoga pamati ir pietiekami nestspējīgi, lai uz tiem izbūvētu sešu līmeņu biroju ēku. Līdz ar to tika saglabāts esošais konstruktīvais asu tīkls 6x6 m, kas arī noteicis ēkas struktūru. Tā kā apskates laikā netika manītas nekādas tās sēšanās plaisas, jāpieņem, ka vecie pāļu pamati un režģogs tiešām spēj uzņemt jauno slodzi.
Visas fasādes sadalītas logu–sienu secībā ar soli 1 m, kas nākotnē paver plašas iespējas plānot izīrējamo biroju telpu dalījumu. Dienvidaustrumu un dienvidrietumu fasādēs paredzēta āra galerija ar noēnošanas un fasādes uzkopšanas funkciju.
Lai uzsvērtu īpašnieka iesaisti projektā ne tikai kā pasūtītājam, bet arī kā tērauda konstrukciju ražotājam, pasūtītāja piegādātās un eksponētās cinkota tērauda konstrukcijas nav paredzēts krāsot.
Ārējā tēla nesējs – ārpus ēkas iznesta sarkana evakuācijas kāpņu telpa – ļauj saglabāt vienkāršu iekšējo telpisko struktūru. Tiesa, saulainā laikā, kad apmeklējām objektu, tā bija nenormāli pārkarsusi.
Saskaņā ar pasūtītāja uzstādījumu par zemām izmaksām būvē materiāli tikuši izvēlēti, izmantojot vienkāršākos un nepieciešamākos būves elementus bez nevajadzīgas izskaistināšanas vai šķietami nevēlamu būvelementu piesegšanas. Ēkā ir plaši atsegtas monolītā stiegrbetona konstrukcijas. Betonēšanas darbu kvalitāte gan varēja būt augstāka – neakurātas veidņu sadurvietas, daudz kur notecējis, daudz kur atdauzītas betona konstrukciju šķautnes.
Katram birojam paredzēta autonoma ventilācijas sistēma ar svaiga gaisa ieņemšanu no fasādes un izlietotā gaisa izmešanu uz jumta. Tas ļautu katram īrniekam variēt ar sev nepieciešamo telpu komfortu.
Interesanti izstrādāts pirmā stāva vestibila interjera risinājums. Akcents – interjera autores apgleznoti krēsli – ir sava veida veltījums arhitektūras un pilsētvides tēmai.
Ēku atsvaidzina nelielais zaļais jumta dārzs.

Daudzstāvu biroju ēka projektēta kā pārbūve senākam industriālam padomju laiku apjomam, sekojot tajā noteiktajiem konstruktīvās uzbūves principiem. Ņemot vērā biroju ēkas novietojumu un veidolu – tā atrodas īstajā vietā un realizēta atbilstoši mūsu laikam, rūpīgi izvērtējot pasūtītāja un iespējamo lietotāju vajadzības, kā arī adekvāti reaģējot uz apkārtējo apbūvi – ēku ieskauj industriāla teritorija.
Fasāžu arhitektūra lieliski reprezentē pasūtītāju un tā produkciju. Lietoti vienkārši, konstruktīvi noturīgi un izteiksmīgi materiāli, kas vienlaikus ir arī ekonomiski izdevīgi un asprātīgā veidā atrisina stikloto fasāžu kopšanas jautājumu, kā arī kalpo kā noēnojoši elementi.
Funkcionāli plānojums atrisināts draudzīgi gan ēkas apmeklētājiem, gan lietotājiem – tajā ir viegli orientēties, nepiemeklē mulsinošā apmaldīšanās izjūta. Protams, par savdabīgu, emocijām bagātu izklaidi var uzskatīt pārvietošanos pa evakuācijai domātajām sarkani stiklotajām kāpnēm, kas šajā gadījumā ir arī viens no būtiskākajiem ēkas apjomu veidojošajiem elementiem.
Celtniecības materiāli un konstrukcijas lielākoties atstātas eksponētas, nav noslēptas aiz glītu apdares plākšņu kārtām, tajā pašā laikā tās nenomāc telpu. Līdz ar to ēka neizskatās mākslīga un pieblīvēta ar dažādiem pakojumiem un aizšuvumiem, kas mūsdienās jau uzskatāms par retumu.
Ļoti atzīstama un patīkama ir augšējā apzaļumotā terase. Tā pieejama visiem ēkas lietotājiem un pat šādā nosacīti, no budžeta viedokļa, ekonomiskā ēkā piedāvā baudīt elegantos Rīgas silueta skatus. Pozitīvi vērtējams arī centrālā ātrija kāpņu risinājums, kur salīdzinoši vienkārši un ekonomiski, taču reizē atraktīvi veidota to apdare.
Izskatās, ka autoriem izaicinājums bijis atrast kompromisu starp savām un pasūtītāja vēlmēm, un celtnieku kvalitātes standartiem, kas šajā gadījumā varēja būt augstāki. Tāpat vēl jāsagaida, kad, par spīti ekonomiskajai pieejai, tiks – pēc autoru ieceres – līdz galam realizēts teritorijas labiekārtojums.
Kopumā – pozitīvs piemērs, kā risināt mūsdienīgu biroju ēku padomju laikos radītā industriālajā vidē.

Ēkas arhitektūras izteikti racionālā struktūra, kas izrietējusi no saglabājamo rūpnīcas korpusa pamatu konstruktīvā asu tīkla 6x6 m, ir noteikusi elegantu skaidrību. Šī skaidrība ir redzama visā ēkas kopumā, to izdevies iznest no plānojuma, apjoma līdz pat detalizācijai. Līdz ar to pārliecina ēkas funkcionalitāte, ērtā orientēšanās, biroju ēkas tēls un atbilstoša estētika.
Biroju ēkas tipoloģijai raksturīgais plānojums ap centrālo ātriju atrisināts pārliecinoši. Ātrijs veiksmīgi nodrošina pārredzamību, vieglu orientēšanos, sniedz pietiekamu plašuma iespaidu, nodrošina dabīgo apgaismojumu no jumta logiem. Īpaši būtisks ir arī aspekts, ka ātrijs nodrošina dabīgo vēdināšanu, izmantoto gaisu izvadot virs ātrija griestiem uz siltummaini. Koka latojuma un OSB plātņu apdarē risinātās atvērtās kāpnes rada dabīgas vienkāršības, patīkamas nepārspīlētības, nesadrumstalotības veidolu.
Kā būtisks punkts minama fleksibilitāte – iespēja dalīt telpas dažādas platības birojos, ko nodrošina gan ēkas plāna asu tīkls, gan fasāžu vienmērīgais logu–sienu dalījums ar soli 1 m. Līdz ar to ir arī iespēja attiecīgajiem telpu blokiem lietot savu autonomo ventilācijas sistēmu ar svaiga gaisa ieņemšanu no fasādes un izmantotā gaisa izmešanu uz jumta. Tas sniedz racionāli pamatotu telpu izmantojumu atbilstoši lietotāju vajadzībām, kam ir būtiska nozīme kopējā ēkas ilgtspējas novērtējumā.
Uzteicami ir fasāžu risinājumi ar dienvidaustrumu un dienvidrietumu fasādēs veidoto āra galeriju noēnošanai un uzkopšanai – gan funkcionāli, gan energoefektivitātes rādītājus uzlabojoši, gan vizuāli pievilcīgi un atbilstoši tādas biroju ēkas tēlam, kura radusies kādreizējas rūpnīcas vietā.
Askētiskais tonālais kods eksterjerā un interjerā ar koši sarkanā toņa ekstravaganci rada ēkas tēlu, kas neatstās vienaldzīgu. Ēkas tēla dominējošais ārējais elements – sarkanā evakuācijas kāpņu telpa – gan rada nedaudz pretrunīgas izjūtas: pēc būtības evakuācijas ceļš ir kā droša, ērta un ātra izeja, taču, objektu apmeklējot karstā vasaras dienā un izmantojot šīs kāpnes, gan sarkanā gaisma, gan pamatīgi uzkarsušais gaiss noved teju līdz reibonim. Būtu rekomendējams pārdomāt, vai ir iespējami kādi uzlabojumi kaut vai gaisa temperatūras kontrolei.
Labiekārtojums askētiski (veiksmīgi) papildina un veido vienotu veselumu ar ēku. Šī ēka var kalpot par uzskatāmu piemēru, ka ne tikai inženiertehniskie risinājumi, bet arī pārdomātas arhitektūras un plānošanas vadlīnijas ļauj sasniegt ēkas energoefektivitātes A klasi.
Vienkāršību materiālos un risinājumos, kas sākotnēji radusies ekonomiska pamatojuma dēļ, atsacīšanos no visa liekā autoriem ir izdevies attīstīt līdz līmenim, kad tā ir kļuvusi par konceptuālu un estētisku kvalitāti.
Skaidrība, nesadrumstalotība, tajā pašā laikā fleksibilitāte, energoefektivitāte – tas viss vērtējams kā pārliecinošas un ilgtspējīgas 21. gs. arhitektūras kvalitātes, kas sasniegtas šajā ēkā.

Būšu atklāta un pateikšu skarbi – publiskā ārtelpa Rīgā ir diezgan liela katastrofa jau gadiem. Mēs varam priecāties, pateikties un baudīt to, kas tapis 19. gadsimtā. Bet cik ievērības cienīga un lietojama ir izveidots vēlāk? Un man tas sāp gan profesionāli, gan personīgi. Pēdējos gados cerības raisa apvienības “Pilsēta cilvēkiem” aktivitātes. Tomēr ir arī citi stāsti, kas ļauj noticēt pozitīvai virzībai.
Cerību Rīgas publiskās ārtelpas cilvēcīgai attīstībai lieliski sniedz skvērs Dzirnavu ielā 33. Jāsāk ar to, ka šis ir piemērs kaut kam līdz šim reti sastaptam Rīgā – privātīpašnieka izvēlei nesavtīgi dot arī publiskajai telpai. Parastā programma būtu izpildīt minimāli nepieciešamo – izveidot viesnīcas terasi, nodrošināt vides pieejamību, sakārtot ietvi sava īpašuma robežās, un viss. Bet šeit ir paveikts daudz vairāk.
Nākamais, ko vēlos uzsvērt, ir autoru uzdrošināšanās piedāvāt ko drosmīgāku par pierastiem un standarta risinājumiem. Vērts pastāstīt arī par ieceri pilnībā, ko nav izdevies realizēt Rīgas pārvaldības struktūru iesīkstējušas domāšanas dēļ – konkrēti Satiksmes departamentā. Sākotnēji autoru iecere ir bijusi ar seguma palīdzību skvēru sapludināt ar Dzirnavu ielu un pretējās puses trotuāru. Tādā veidā tiktu iegūts pilnīgi jauns multifunkcionāls pilsētas laukums. Būtu vēl vairāk ieguvumu. Pilsēta cilvēkiem. Satiksme to pieciestu. Nav Dzirnavu ielai ar savu veco bruģi jābūt ātrgaitas tranzīta trasei autotransportam. Kad šādas progresīvākas idejas sāks pieņemt un saprast Rīgas iedzīvotāju kritiskā masa, tad mēs būsim uz labu pārmaiņu ceļa. Bet līdz tam vēl ir nepieciešami piemēri, izmēģinājumi, eksperimenti. Cilvēkiem ir jāizmēģina pārmaiņas reālā vietā un mērogā, lai saprastu, ka vispār kaut kas tāds var strādāt. Pārāk maz rīdzinieku ir bijuši un vēl pamanījuši, kā šādi piemēri lieliski darbojas citās Eiropas pilsētās.
Atgriežoties realitātē – kaut gan netika pieļauta ieceres īstenošana pilnībā, arī ar izpildīto apjomu, pārveidojot ielas telpu līdz braucamajai daļai, ir iegūts atvērtas, funkcionālas un mūsdienīgas pilsētas ārtelpas veidols. Funkcionālās zonas ir organiski veidotas, un, kur iespējams – sapludinātas, kur nepieciešams – atdalītas. Tas panākts ar viena līmeņa segumu un līmeņu sadalījumu ar funkcionāliem elementiem – garo solu. Īpaši izceļama arī universālā dizaina principu ievērošana – atbilstoši tam veidotais “viena līmeņa” labiekārtojums un citi risinājumi ir ērti izmantojami personām ar kustību traucējumiem un tajā pašā laikā nav uzkrītoši, kas ir gan emocionāli inteliģenti un iejūtīgi, gan estētiski pievilcīgi.
Garākais soliņš Rīgā un ābeļu ceļš. Detaļu un materialitātes kultūra. Nekas nav nejaušs. Sola šķērsgriezuma profilam par pamatu bijis 1969. gadā celtās ēkas fasādes paneļu profils. Pārliecina augu izvēle – ābeles, baltās hortenzijas stādītas plašās, nesadrumstalotās grupās.
Skaista autoru ideja nākotnei – šis skvērs varētu būt sākums ābeļu ceļam, kas savienotu kluso centru, Rīgas viesu iecienītāko jūgendstila zonu ar jauno Hanzas pilsētas rajonu. Būtu patīkami gan viesiem, gan rīdziniekiem. Lai izdodas!

Dzirnavu ielas skvērs pie “AC Hotel” ir lielisks piemērs, kā atdzīvināt smagnēju bruģētu joslu ar autostāvvietām un radīt kvalitatīvu pilsētvidi. Novērtēju pasūtītāja vēlmi radīt šo elpojošo oāzi, kas lieliski izceļas blīvi apbūvētajā kvartālā. Lineārā zaļā zona veiksmīgi sader ar piegulošo ēku, izceļ līnijas, akcentē balto krāsu un spēlējas ar apgaismojumu. Šeit vieta ir pat nelielai bērnu rotaļu zonai, kas atklāj projekta daudzpusību. Jāuzsver – skvēra būvniecībā izmantotas arī jaunās tehnoloģijas – veiksmīgai lielo koku ieaudzēšanai pilsētvidē.
Dzirnavu ielas skvērs viennozīmīgi ir ilgtspējīgs projekts ar rekreācijai draudzīgu vīziju.

No apskatītajiem objektiem “Hanzas perons” atstāja vislielāko iespaidu. Kādreizējā Rīgas preču stacijas noliktava restaurēta un pārvērsta par estētiski kvalitatīvu, jaunu un modernu vietu dažādiem koncertiem un korporatīvajiem pasākumiem. Ēkas izveidotā funkcionalitāte ļauj organizēt mūsdienīgus un kvalitatīvus dažādu veidu pasākumus, tajā pašā laikā saglabājot kultūrvēsturisko kādreizējās preču stacijas noskaņu. Apskatot ēku, ir ļoti daudz sīku detaļu un elementu, kas saglabāti, lai radītu priekšstatu, kā kādreiz izskatījies stacijas perons un pārējā vide.
Pašu spēcīgāko iespaidu radīja tas, kā vecā ēka ietērpta jaunā, mūsdienīgā veidolā, nodrošinot nepieciešamo mikroklimatu telpās un estētisko ainavu. Uz katra soļa var sajust, cik daudz enerģijas un izdomas ir ieguldīts, lai radītu šo vidi. Vecie stacijas logu rāmji un durvis ir restaurētas, saglabājot vecajā izskatā un krāsās. Soliņi pie sienām ir saglabāti ar savu vēsturisko funkcionalitāti. Nojumes konstrukcijas atstātas neapstrādātas. Vecie griestu dēļi saglabāti neapstrādāti. Konstrukcijās ugunsdrošības detektori piemeklēti nestandarta krāsās, lai būtu neuzkrītoši. Elektrības kabeļi iebūvēti kapara caurulēs un tur iederas ļoti eleganti. Tā varētu uzskaitīt arī ļoti daudz citu inženierkomunikāciju sistēmu elementu, kas veiksmīgi iekļauti kopējā dizainā. Vērts pieminēt arī skaņu slāpējošos elementus, lai nodrošinātu telpu akustiku. Ventilācijas sistēma ļoti pārdomāti apslēpta, lai nebūtu pamanāma.
No ilgtspējīgās būvniecības viedokļa, var teikt, ka ēka ir veiksmīgi uzbūvēta, lai plašai sabiedrībai būtu pieejama un izmantojama ilgu laiku. Ir izbūvēta kvalitatīva virtuve ēdienu gatavošanai. Ir ērta piekļuve un autostāvvieta. Pārdomāta garderobe un gaiteņi komunikācijai un sarunām pirms pasākumiem. Pasākumu telpas transformējamas dažādam apmeklētāju skaitam.
Kopumā var teikt, ka objekts ir veiksmīgi uzbūvēts un gan vizuāli, gan funkcionalitātes ziņā atbilst savam mērķim un veiksmīgi iekļaujas pilsētas vidē.

Piešķirt nozīmi, piešķirt jaunu nozīmi. Piešķirt vērtību, piešķirt jaunu vērtību. Būt vērīgiem un pamanīt, pamanīt vērtīgo, unikālo. Tie ir jautājumi, par ko arvien vairāk ir jāaizdomājas šajā gadsimtā, kad pirms mums jau ir uzbūvēts tik daudz. “Hanzas perona” gadījums uzskatāmi demonstrē, cik nozīmīgu un noderīgu rezultātu var iegūt ar pārdomātu projekta pasūtītāja pamatuzstādījumu – saglabāt veco; ar autoru vērību, rūpīgu iedziļināšanos, iejūtīgu pieeju, atjaunojot esošo un to papildinot ar jauno.
Jauna, veiksmīgi mainīta funkcija – ilgtspējas / izglītotības / kultūras / būvkultūras jautājums. Citviet pasaulē tas nav nekāds jaunums, tomēr Rīgā šis ir viens no retajiem absolūti veiksmīgajiem piemēriem. Pārveidot, papildināt un piemērot aktuālai, pieprasītai funkcijai nav triviāls uzdevums. Pirms pārtapšanas bijusī preču stacija varēja piesaistīt vienīgi profesionāļus un entuziastus, bet pašreiz to novērtēt ir spējīgs plašs sabiedrības loks.
Autoru skaidrais uzstādījums esošo ēku atstāt tukšu un visu jauno, nepieciešamo ēkas darbības nodrošināšanai būvēt tai apkārt ir sniedzis pārliecinošu rezultātu. To pierāda ēkas funkcionalitāte, ērtā orientēšanās, jauniegūtais kultūras ēkas tēls un atbilstoša estētika. Skaidrais nodalījums ļāvis pēc iespējas mazāk iejaukties vēsturiskajā substancē. Apmeklētāju ieejas piebūve eleganti atdalīta no esošās perona ēkas, veidojot plašu un daudzfunkcionālu vestibila telpu. Vienīgi kā neviennozīmīgi minami jaunie piebūvju apjomi saimniecisko ieeju galā, kas rada sadrumstalotu iespaidu.
Sākotnēji utilitāru būvi ar savām nepilnībām un tīri praktiski tā laika būvniekiem vienkāršākiem risinājumiem pamanīt kā vērtīgu un parādīt tās unikalitāti – tā ir cieņpilna attieksme pret vēsturi un patiesu tās parādīšanu nākamajām paaudzēm. Bez liekas spozmes un izlikšanās. Dabīga, patiesa estētika. To veido saglabātās un atjaunotās būvdetaļas, elementi un būvgaldniecības izstrādājumi – vecās jumta koka konstrukcijas, rūpīgi saglabātais ķieģeļu sienu neviendabīgums, logu, durvju, vārtu vērtnes, ailas. Šādi sabiedrībai apskatāmi piemēri, ka var saglabāt un atjaunot, lai tas izskatās pievilcīgi, ir nepieciešami būvkultūras izpratnes veidošanai. Šādi piemēri būtu ļoti noderīgi arī dzīvokļu atjaunošanas sektorā.
Īpaši uzteicami ir ēkas arhitektūras koncepcijā rūpīgi integrētie inženierkomunikāciju risinājumi. Jo sevišķi uzsverot veiksmīgos un pārdomātos ventilācijas sistēmu risinājumus, kas ir liels izaicinājums vēsturisku ēku pārbūves projektos.
Labiekārtojumā un ēkā izmantotie dzelzceļa elementi integrēti patīkami un dabīgi, neradot piespiedu kārtā lietotas atsauces, kā nereti redzēts kultūras būvēs. Izvēlētie augi, it īpaši sliežu tuvumā, raisa patīkamas asociācijas ar vecām, aizaugt sākušām dzelzceļa līnijām. Brīva un nepiespiesta dabas klātbūtne pilsētvidē.
Uzskatu, ka “Hanzas perona” pārbūve pilda arī nozīmīgu virsuzdevumu – tā var kalpot gluži kā hrestomātisks, augstvērtīgs piemērs jēdziena “būvkultūra” izpratnei un diskusijas raisīšanai sabiedrībā.

Vārds “Hanza” kopš viduslaikiem simbolizē tirdzniecības un kultūras sakarus starp Ziemeļeiropas vadošajām pilsētām. Šodien dzīvi ir tikai stāsti par šo vēsturisko periodu, bet 2015. gadā Rīgā, vienā no lielākajām Hanzas savienības pilsētām, sāka realizēties vērienīgais “New Hanza City” projekts ar potenciālu – atdot vārdam lepno skanējumu. Nosaukums “Jaunā Hanzas pilsēta” ietver senās Hanzas elementus – finanses un tirdzniecību, dinamisku vidi un starptautisku garu. Projekta mērķis bija – atjaunot Rīgas starptautisko nozīmīgumu, attīstot pilsētu kā reģionālu finanšu centru.
Projekts bijušās Rīgas preču dzelzceļa stacijas vietā 24,5 hektāru platībā, kvartālā starp Hanzas, Pulkveža Brieža, Skanstes un Sporta ielu, paredzēja “ABLV Bank” galvenās mītnes, daudzfunkcionālu biroju ēku un Laikmetīgās mākslas muzeja celtniecību, dzīvojamo namu kvartālu, viesnīcas, konferenču centrus, izglītības un kultūras iestādes un visbeidzot pilsētas dārzu, investējot ap 160 miljonus eiro. Diemžēl 2018. gadā projekts tika apturēts bankas pašlikvidācijas dēļ. Viens no pabeigtajiem objektiem ir multifunkcionālais kultūras centrs “Hanzas perons” pārbūvētajā bijušajā stacijas noliktavas ēkā.
Noliktava ir viena no tā laika lieciniecēm, kad Rīga kā Krievijas impērijas rietumu ekonomiskā galvaspilsēta piedzīvoja industriālo zelta laikmetu, bet šīs celtnes liktenis vēl nesen karājās mata galā. Lai gan kultūrvēsturiski vērtīgākā Skanstes apkaimes ēka atrodas UNESCO Pasaules kultūras un dabas mantojuma objekta “Rīgas vēsturiskais centrs” aizsardzības zonā un valsts nozīmes pilsētbūvniecības pieminekļa “Rīgas pilsētas vēsturiskais centrs” teritorijā, tās vietā bija paredzēts uzbūvēt dzelzceļa pasažieru staciju un autoostu, nojaucot visu vēsturisko apbūvi. Pārrunu rezultātā starp investoriem un toreizējo VKPAI tika panākta vienošanās noliktavu pārveidot, nevis nojaukt.
Ēkas pārbūves ideju konkursā 2016. gadā uzvarēja arhitektu birojs “Sudraba arhitektūra”. Arhitekts Reinis Liepiņš. Investoru un arhitektu izšķiršanās bija, veidojot transformējamu zāli, atstāt esošās ēkas iekšpusi tukšu un neskartu. Preču stacijas stikla mētelītis ietver vēsturisko ēku no ārpuses, un tā kļūst par kultūras telpas interjera sastāvdaļu... Noliktava mūsdienu pilsētbūvnieciskajā situācijā šķita vides mērogam par mazu. No attāluma kādreizējā preču stacija izskatās pēc lakoniskas šķūņa formas ēkas, kas, no pilsētbūvniecības skatu punkta, ir ieguvums.
Inženierbūves ir vieglāk pielāgojamas funkcijas maiņai, jo to arhitektūru veido konstruktīvs karkass bez starpsienu tīkla. Vecās noliktavas fasādes veidotas atbilstoši sava laikmeta tā saucamā ķieģeļu stila eklektikas arhitektūras tradīcijām. Stilistiski bagātīgākās ir gala fasādes, no kurām viena šobrīd ir jaunā objekta galvenā vizītkarte un arhitektoniskais akcents “Hanzas perona” dienvidu vestibilā. Fasāde sadalīta ar vertikālām lizēnām, zelmiņa slīpnes uzsvērtas ar dekoratīvām ķieģeļu konsolēm, kas raksturīgas neogotikas izteiksmes paņēmieniem.
Bijušās noliktavas garenfasādes galvenokārt veido vārtu un nišu rindas (visi šie elementi funkcionāli integrēti jaunajā interjerā), mūrējumā un ailu apdarē veidoti izvirzījumi un dekoratīvas joslas, fasādes augšdaļā profilēta ķieģeļu starpdzega. Sienas mūrētas no dzelteniem dedzinātiem māla ķieģeļiem kaļķu javā, kas izšuvoti ar tumši pelēkām cementa joslām. Arhitektoniskās idejas pamatmērķis bija saglabāt apmeklētājiem lielas un plašas telpas izjūtu, visā iespaidīgumā eksponējot skaistās vecās ķieģeļu sienas ar to neviendabīgo raksturu.
Tikai projekta autori un restauratori zina, cik pūļu ticis ieguldīts, lai vecās sienas saglabātu. Cik filozofisku strīdu bijis par fasādes attīrīšanu, lai nezaudētu vēsturisko patinu; par vajadzību saglabāt vēsturiskos uzslāņojumus vai tieši pretēji; par bojāto ķieģeļu labošanu un zudušo fragmentu aizvietošanu tā, lai tas viss neizskatītos pēc eiroremonta… “Hanzas perona” īpašais stāsts, pateicoties aktīvai autoru iesaistei objekta prezentācijās, ir kļuvis par vērtīgu izziņas avotu sabiedrībai un mūsdienīgas kultūras mantojuma saglabāšanas filozofijas paraugu.
Izpētes gaitā tika noskaidrots, ka vēsturisko jumta konstrukciju nestspēja nav pietiekama, līdz ar to iespaidīgās koka kopnes un jumts kopumā nebūtu izmantojamas. Tas izrādījās ieguvums idejas radīšanai, jo kristalizējās doma, ka vēsturiskais apjoms it kā jāietin konstruktīvā čaulā, kas vienlaikus dod jaunu vizuālu vēstījumu un nodrošina ēkas inženierfunkcionālo pastāvēšanu.
Kopējais “Hanzas perona” plānojums organiski izriet no galvenā arhitektoniskā un funkcionālā centra – vecās noliktavas, kas pārvērsta par pasākumu zāli. Galvenā zāle veidota kā multifunkcionāla un ar akustiskām bīdāmām starpsienām transformējama vairākās telpās. Stiklotās divlīmeņu iekštelpas abās pusēs zem čaulas kalpo kā sānu vestibili un ir izmantojami arī kā konferenču telpas un vieta kafijas pauzēm. Dienvidu pusē galvenā ieejas vestibila apjoms pret Hanzas ielu savieno abus sānu vestibilus. Stiklotā apjoma dubultā fasāde – vertikāls dēļu apšuvums – rada nepieciešamo noēnojumu.
Viens no izaicinājumiem lielmēroga objektā ir funkcionālo plūsmu analīze un sadalīšana (apmeklētāji, darbinieki, piegāde utt.), nodrošinot komfortu dažādos pasākumos. Zāli iespējams izmantot koncertiem, izstādēm, korporatīviem pasākumiem utt., tajā var iebraukt ar tehniku, lai veidotu izstādes un prezentācijas. Spriežot pēc “Hanzas perona” pasākumu grafika un apmeklētāju atsauksmēm, viss izdevies lieliski – Rīgas jaunākā kultūras notikumu vieta patīk gan pasākumu organizētājiem, gan māksliniekiem, gan viesiem.
Runājot līdzībās, Jaunās Hanzas pilsētas mētelim ir radītas skaistas piegrieztnes jeb projekti, kuru realizācija gaida investoru, bet skaista broša jau ir tapusi. Līdz ar apkārtnes transformāciju ēka ir izrauta no sākotnējās vides, kļuvusi brīvstāvoša, kas vēl vairāk piešķir nozīmi tās arhitektoniskajām kvalitātēm. Arhitekti ar “Hanzas peronu” ir radījuši teicamu piemēru ilgtspējīgas, pilsētbūvnieciski modernas arhitektūras apvienojumam ar filigrāni saglabātu vēsturisko mantojumu.

Medicīnas centrs “Anti-Aging Institute” izveidots vēsturiskā Krīgera pirts un dziedinātavas ēkā, kas celta 1884. gadā un ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis (arhitekts K. Felsko), kā arī atrodas Rīgas vēsturiskā centra un UNESCO aizsardzības zonā. Veiksmīgi izveidots sabiedrībai noderīgs objekts, kurš atjaunots, nevis celts no jauna, kas bieži ir ne tikai vieglāk, bet arī lētāk. Pasūtītājs ir uzdrīkstējies vēsturiskā objektā saglabāt vēsturisko mantojumu un izveidot biznesu. Lai sasniegtu iecerēto, būvniecības laikā ir bijuši daudzi izaicinājumi un grūtības.
Ēkā izbūvētas inženiersistēmas, lai nodrošinātu mikroklimata kvalitāti atbilstoši prasībām. Iekšienē dizains ir pārdomāts, mājīgs, moderns, bet tajā pašā laikā veiksmīgi atstātas kultūrvēsturiskās detaļas.
Medicīnas iestādei telpu dizains ir netipisks, jo parasti pie sienām netiek izvietotas gleznas un citi mājīgi elementi. Ejot pa šo centru, nav pierastās izjūtas, ka esi medicīnas iestādē. Vienīgais, kas dažviet bija pamanāms un līdzīgs šāda veida iestādēm, ir standarta piekarināmie griezti. Bet tas pat, iespējams, ir nepieciešams, lai atgādinātu par ēkas funkcionalitāti.
Centra kabineti aprīkoti ar modernākajām iekārtām. Telpas gaišas, patīkamas un rada kvalitatīvu un tīru sajūtu. Viss tas kopā ar vēsturisko ēku rada patīkamas izjūtas ar vēlmi atgriezties vēlreiz, kas, protams, ir netipiski.
No ilgtspējības viedokļa, var teikt, ka pilsētas centrā restaurēts valsts nozīmes arhitektūras piemineklis un tagad pieejams plašai sabiedrības daļai, sniedzot augstvērtīgu, personalizētu veselības aprūpi Latvijas un ārvalstu pacientiem.

Ēka Baznīcas ielā 18 ietilpst UNESCO Pasaules kultūras mantojuma objekta “Rīgas vēsturiskais centrs” un valsts nozīmes pilsētbūvniecības pieminekļa “Rīgas pilsētas vēsturiskais centrs” sastāvā. Tā ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis “Krīgera pirts un dziedinātava” (aizsardzības Nr. 6644) un ir tikusi būvēta 1884. gadā pēc arhitekta K. J. Felsko projekta.
Neapmesta divu stāvu ķieģeļu mūra ēka ar cokolstāvu veidota eklektisma stilā. Galvenās fasādes centrālajā daļā atrodas divpakāpju izvirzījums un galvenā ieeja, virs kuras uz dekoratīvi rotātām betona konsolēm izvietots balkons. Galvenajai fasādei ir divpakāpju plaknes izvirzījumi, kas akcentē ieejas mezglu. Tā ir bagātināta ar daudziem dekoratīviem elementiem, un fasādi noslēdz grezna vainagojoša jumta dzega.
Pārbūvējot ēku, svarīgi bijis pēc iespējas saglabāt būvapjomu un telpisko struktūru, tai pašā laikā nodrošinot jauno veselības un medicīnas centru ar racionālām, ērtām un drošām iekštelpām. Vēl viens būtisks pārbūves aspekts bija vērtīgo vēsturisko detaļu restaurācija vai atjaunošana. Būvprojekta risinājumi paredzēja:
• stāvu funkcionālā plānojuma izmaiņas;
• ātrija izbūvi ēkas centrālajā daļā ar to noslēdzošu virsgaismu, nodrošinot telpām nepieciešamo dienasgaismu;
• esošā mansarda tipa jumta ārējā veidola maiņu, saglabājot jumta formu un augstumu.
Lai ēkas aizmugures daļā izvietotajiem procedūru kabinetiem un personāla telpām nodrošinātu nepieciešamo dabiskās dienasgaismas daudzumu, visā ēkas augstumā tika izbūvēts ātrijs. Tā kā iepriekšējo pārbūvju rezultātā oriģinālie stāvu pārsegumi nebija saglabājušies, šāda ātrija izbūve bija pieļaujama, jo neietekmēja vēsturiskos pārsegumu konstruktīvos elementus.
Vairākās vietās iekštelpās saglabāts attīrīts ķieģeļu mūris un arī oriģinālās koka pārsedzes, kas telpām piešķir vēsturisku šarmu.
Ēkas pārbūve veikta labā kvalitātē, un, manuprāt, tās izskatu un labo funkcionalitāti atzinīgi novērtēs veselības centra klienti.

Veselības centra pārbūve veikta 1884. gada arhitekta K. J. Felsko projektētajā Dr. med. S. Krīgera pirts un ūdensdziedniecības ēkā, un objekts ir valsts nozīmes pilsētbūvniecības un arhitektūras piemineklis. Ēka pārbūves rezultātā atjaunota, un sakopta tās vēsturiski arhitektoniskā kvalitāte. Fasādes atguvušas divu krāsu izšuvotu ķieģeļu noskaņu un vizuālo tēlu. Īpaša rūpība veltīta sarkano ķieģeļu tonālā risinājuma realizācijai.
Atjaunots galvenās ieejas kompozicionālais akcents – dekoratīvi rotātās dzelzsbetona konsoles, kas 2. stāva balkonu balsta ar masīvām margām. Atjaunota detaļās bagātā jumta dzega. Profesionāli veiksmīgi pārkārtots jumta ārējais veidols, saglabājot tā esošo augstumu.
Stāvu plānojumā asprātīgi veiktas plāna izmaiņas, ievietojot tur neliela apjoma ātriju, kas sekmē ēkas centrālās daļas telpu dabīgo izgaismojumu.
Interjeru apdare realizēta eleganti, iejūtīgi un patīkami.
Pilsētbūvnieciski ēkas arhitektūra veiksmīgi kontrastē ar esošās vides jauno ēku lakoniskajām fasādēm.

Objekta vērtējumā tiks izmantoti Latvijas Ilgtspējīgas būvniecības padomes kritēriji – vērtēt projektu atbilstoši ilgtspējīgas būvniecības vērtībām. Ilgtspējīga attīstība ir attīstība, kas nodrošina šodienas vajadzību apmierināšanu, neradot draudus nākamo paaudžu vajadzību apmierināšanai. Ilgtspējīgu attīstību raksturo trīs savstarpēji saistītas, labi definējamas vērtību dimensijas: vides konteksts, ekonomiskais ieguvums un vērtības, ko iegūst sabiedrība.
Vides kontekstā objekts ievietojams tā dēvēto “brown field” kategorijā jeb iepriekš attīstīts, esošajā situācijā neizmantots un nākotnes lietojuma nezināms objekts. Rīgā joprojām ir ļoti daudz dažādu kategoriju un tehniskā stāvokļa graustu, pamestu būvju un vidi degradējošu apbūves elementu. Arī šī ēka nebija izņēmums un bez lietojuma bija atradusies vairākus gadu desmitus. Izmantot esošo, atjaunot to, nepiesaistīt pārspīlētus resursus, atgriezt sabiedrībai pieejamu objektu – tie visi ir pamata elementi ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanai, kuri tiek ļoti augsti vērtēti tādās sertificēšanas sistēmās kā BREEAM un LEED.
Pietrūka vien informācijas par izmantoto materiālu pārstrādi, atkārtotu izmantošanu un jauno materiālu nekaitīgumu. Būvei, kurā tiek nodrošināti veselības aizsardzības un uzlabošanas pakalpojumi, noteikti bija svarīgi izmantot tehnoloģijas un materiālus ar zemu vai kontrolējamu kaitīgo gaistošo organisko savienojumu izgarojumu daudzumu. Būtu interesanti uzzināt, vai ēkas atjaunošanas procesā bija praktizēta materiālu bezatlikumu tehnoloģija vai vismaz to kontrole.
Ekonomiskais ieguvums – objekts tapis par privāta kapitāla līdzekļiem. Pilnīgi atšķirīga pieeja un pretstats līdzekļu kontrolei kā Latvijas Universitātes akadēmiskajā centrā. Veselības nozares uzņēmējdarbībā iegūtie brīvie līdzekļi tikuši reinvestēti, lai palielinātu veselības aprūpes pieejamību un kvalitāti. Netiek piesaistīti citu nozaru līdzekļi, un tas vērtējams kā viens no labākajiem ekonomiskā cikliskuma mehānismiem, tajā skaitā no ilgtspējīgas attīstības viedokļa.
Sabiedrības ieguvums – likvidēta gadu desmitiem neizmantota un pamesta ēka, pilnveidojot un pilnībā pielāgojot atvērtai sabiedrības veselības uzlabošanas un nodrošināšanas funkcijai. Teritorija un ēka brīvi pieejama sabiedrībai, bez augstiem žogiem, slēgtiem vārtiem un necaurejamu apsardzi. Attīstītajās valstīs cilvēka vērtību ekonomiskajā izteiksmē vērtē desmitos miljonu, vēl jo vairāk ekonomiski aktīva, darbspējīga un vesela cilvēka vērtību. Sabiedrībai, ekonomikai un valstij nekas nevar būt vērtīgāks kā vesels cilvēks, ko veicina šādu objektu attīstība un tādos sniegtie pakalpojumi.

Objektiem var izmantot dažādus vērtēšanas kritērijus un paņēmienus. Latvijas Ilgtspējīgas būvniecības padomes kritērijs ir vienkāršs – vērtēt projektu atbilstoši ilgtspējīgas būvniecības vērtībām. Ilgtspējīga attīstība ir tāda attīstība, kas nodrošina šodienas vajadzību apmierināšanu, neradot draudus nākamo paaudžu vajadzību apmierināšanai. To raksturo trīs savstarpēji saistītas, labi definējamas vērtību dimensijas: vides konteksts, ekonomiskais ieguvums un vērtības, ko iegūst sabiedrība. Atbilstoši ilgtspējīgas attīstības principam attīstībai jānotiek, saudzīgi rīkojoties ar planētas resursiem un rūpējoties par to, lai uz Zemes tiktu saglabāta bioloģiskā daudzveidība.
Kādi ir vides uzlabojumi vai varbūt zaudējumi, radot pilsētvidē tādu būvi kā “Mežaparka rezidenču” akustiskais prettrokšņu valnis? Iespējams, vērtēt jāsāk, skatoties no tā, ko vide un daba pilsētā zaudējusi. Zaudējusi visu to dabas un pilsētvides daļu, kas atradās zem šīs grandiozās būves. Nav ziņu, vai vaļņa vietā tika veikta kāda dabas daudzveidības izpēte, bet drošas ir ziņas, ka vērtīgu koku vai apstādījumu tur nav bijis. Sākotnēji šajā vietā bija aizaugusi, degradējusies un arī pārpurvojusies teritorija, un jebkurš no šiem terminiem apzīmē ne labākās un pozitīvākās pilsētvides veidojošās komponentes, toties pozitīvi šie termini noteikti ir dabas neskartības un daudzveidības piekritējiem. Jā, līdz ar vaļņa būvniecību šīs dabas vērtības noteikti ir zaudētas, bet jāvērtē, vai būve spējusi kompensēt zaudēto, atgriezt dabai vērtīgas lietas un – vēl vairāk – radīt pilsētvidē vides daudzveidību labākā un pilnvērtīgākā apjomā. Nesamākslotie un dabīgie vaļņa apstādījumi, kas veidoti absolūti dabīgā, smilšainā pamatnē, nodrošina apjomu, kurš bez jebkādas cilvēka iejaukšanās un atbalsta var pastāvēt nākamos gadu desmitus. Apstādījumos izmantoti augi, kuru augšanas vieta un apstākļi ir raksturīgi un saderīgi. Pilsētvidē ienesta (jā, mākslīgi) dabas daļa, kurai nav nepieciešama laistīšana, regulāra pļaušana, griešana, veidošana un jebkāda kopšana, kas prasītu papildu resursu piesaisti. Vēl vairāk – ir radīta dabīga dabas oāze, kurā aug sēnes, meža ogas un kuru apdzīvo šādai videi raksturīgie kukaiņi un putni. Būtu interesanti salīdzināt profesionālus un visaptverošus dabas daudzveidības pētījumus pirms un pēc būvniecības, bet, domājams, pozitīvas bilances uzsvars tomēr būtu uz radītās situācijas pusi.
Ekonomiskais ieguvums. Vispirms jau paaugstināta vaļņa virsmas laukums ir pusotru reizi lielāks par laukumu zem vaļņa. Primitīvi, triviāli, bet ģeometrija radījusi savu ietekmi jau tā saspiestajā pilsētvides kontekstā. Mazs, nosacīts un pārspīlēts ieguvums, bet pirmais, ko pievienot ekonomisko ieguvumu sarakstam. Neapšaubāmi, ekonomiskais pamatojums bija daudzējādā situācijas modelēšana un sekojošais rezultāts, kurā izkristalizējās risinājums būvēt dabisku materiālu, izskata un formas būvi, kas kalpotu mērķim – slāpēt milzīgo transporta troksni, norobežot intensīvas transporta plūsmas radītās blaknes no augstvērtīgas apdzīvojamās vides un radīt vizuālu šķērsli starp vienmēr konfliktējošām pilsētvides komponentēm. Būve ikdienā neprasa resursus, kurus vajadzētu iegūt no dažādiem citiem avotiem un novirzīt tās uzturēšanai. Ekonomiski resursu absorbējoši neitrāls vides objekts, kas ir fantastisks sasniegums no ilgtspējīgas būvniecības pamatdefinīcijas viedokļa.
Vērtības, ko iegūst sabiedrība. Iespējams, visbagātīgāk raksturojošā un pozitīvākā no ilgtspējīgas būvniecības komponentēm. Ir radīta ne tikai mikrorajona akustiskā kvalitāte, kurā cilvēks var pilnvērtīgi dzīvot, bet vides trokšņu piesārņojums ir būtiski ierobežots daudz plašākā teritorijā, tādējādi paverot iespēju cilvēkiem dzīvot daudz kvalitatīvākā vidē visā Mežaparka apkaimē. Ir pagājuši tikai kādi 4–5 gadi, kopš būve ir pabeigta, bet palicis ļoti maz vēstnešu, ka vides objekts ir tik jauns, ka nav tur dabīgi veidojies un atradies jau simtiem gadu. Objekta patiesā vērtība nav atspoguļojama brīdī, kad tas pabeigts, viss tīrs un tiek griezta atklāšanas lentīte. Patiesā vērtība atspoguļojas tieši pēc laika, kad redzams, kā objekts ar gadiem tikai iegūst savu rotu un mainās pilnvērtīgā un pozitīvā virzienā.
Vēl viena ļoti svarīga pozitīva detaļa – objekts ir publiski pieejams visai sabiedrībai bez ierobežojumiem: iespējamas brīvas pastaigas, sporta aktivitātes un būšana tuvāk dabas vērtībām pilsētas vidē. Mūsu dažādo īpatnību kontekstā, kad tiek augsti un cieši sastādītas tūjas, sacelti necaurredzami žogi un norobežojoši vārti, šī atvērtība un pieejamība ir vērtējama patiesi augstu.

Kad lietām, vietām, notikumiem piedēvē vārdus un nosaukumus, mēdz izteikties atbilstoši, un mēdz arī tā neizdoties. “Mežaparka rezidenču” gadījumā piedēvētie vārdi “ilgtspējīga arhitektūra elitārā, zaļā un labiekārtotā vidē” ir atbilstoši un pamatoti. Panākumu pamatā ir patiesi pārdomāta teritorijas attīstības koncepcija, stingra turēšanās pie tās un kontrole. Kontrole šī jēdziena labākajā nozīmē. Kontrole, kas reizē definē skaidrus noteikumus un pieļauj fleksibilitāti.
Teritorijas attīstības koncepcijā ir analizēti optimālie apbūves principi, sociālās un inženiertehniskās infrastruktūras situācija un nākotnes nepieciešamība, lai nodrošinātu pilnvērtīgu un daudzveidīgu šīs teritorijas attīstību. Nonākot teritorijā šodien, ir sajūtama rūpīga Mežaparka vēsturiskās struktūras analīze, kas bijusi nozīmīga jaunās struktūras radīšanai. Ir izveidota Mežaparka apbūvei raksturīga mazstāvu apbūves zona, kas organiski iekļaujas piegulošajā pilsētas struktūrā. Jaunā apbūves struktūra veidota tā, lai iekļautos vēsturiskajā. Tas veiksmīgi īstenots ar zemesgabalu izvietojumu gar ielām ar trotuāriem, savstarpējiem zemesgabalu bloķēšanas principiem, kas ēkas zemesgabalos ļāvis izvietot, ievērojot dabas faktorus, izsauļojumu, esošos kokus, reljefu.
Pārliecina teritorijas funkcionālais sadalījums – paredzot gan villas, gan intensīvāku dzīvojamo ēku, biroju vai rindu ēku/dvīņu ēku apbūvi, gan teritorijas vienojošos elementus un parku, kurā izvietojamas galvenokārt sabiedriskas ēkas. Plānotais zemesgabalu variējamais princips un noteiktais iespējamais apbūves ēku tips pieļauj teritoriju veidot atbilstoši pieprasījumam ar dažādu miksētu veidu, bet noturot attīstību iecerētajā veidā kopumā. Tas nozīmē, ka šobrīd nevar noteikt precīzi, kā izskatīsies jaunais Mežaparks pēc visu apbūves kārtu realizācijas, bet ir iespējams kontrolēt kopējo veidu un iecerētās vadlīnijas.
Dažādu godalgotu autoru pieaicināšana konkrētu ēku izveidei, nenoliedzami, pievieno īpašu raksturu un vērtību, kas arī lieliski sasaucas ar Mežaparka tradīcijām. Pārliecina tieši mūsu latviešu meistaru Gata Didrihsona un Reiņa Liepiņa darbi.
Kā unikāls un nozīmīgs pieminams prettrokņu vaļņa risinājums. Ar laiku šī kāpa kļūs par priežu mežu, organiski iekļaujoties Mežaparka dabiskajā vidē. Priecē arī pārējo izvēlēto no jauna stādāmo augu sortiments – kadiķi, lapegles, rozes un krāšņi košumkrūmi. Apsveicama ir iniciatīva priežu stādījumiem izmantot arī priedes, kas savādāk būtu lemtas bojāejai stigu attīrīšanas darbos.
Īpaši izceļama universālā dizaina principu ievērošana labiekārtojumā – atbilstoši tam veidotais “viena līmeņa” labiekārtojums un citi risinājumi ir ērti izmantojami personām ar kustību traucējumiem un tajā pašā laikā nav uzkrītoši par sevi norādoši, kas ir gan emocionāli inteliģenti un iejūtīgi, gan estētiski pievilcīgi.
Dabas faktoru nozīmība, jaunie stādījumi, kas raksturīgi Mežaparka dabīgajai videi, atbilstošā apbūves intensitāte, funkciju salikums, kas viss ir kā organisks turpinājums vecajam Mežaparkam un padara šo teritoriju vārdu “prestižs, elitārs” cienīgu. Vecā Mežaparka vērtības – miers un klusums, dārzu pilsēta – tiek cienīgi nestas nākotnē.

Savrupmāju jaunbūves rajons “Mežaparka rezidences” izveidots bijušās padomju armijas teritorijā un dislocējas starp Kokneses prospektu, Ķīšezera ielu, Gustava Zemgala gatvi un Mežaparka apbūvi, tās dienvidrietumu daļā. Pēc projekta attīstītāju iecerēm tas projektēts un veidots kā pievilcīgs dažāda rakstura un tipa dzīvojamo ēku rajons turīgiem cilvēkiem Rīgas prestižajam Mežaparkam piegulošajā daļā. Rajonam izstrādāts parcelācijas projekts, un tā lielākajā daļā veikta transporta, gājēju tīkla izbūve, kā arī realizēta visu pazemes inženierkomunikāciju ierīkošana. Apbūves projektā paredzētas individuālās savrupmājas, rindu mājas un vairākstāvu daudzdzīvokļu nami.
Daļa ēku jau realizētas un sniedz vizuālu skatījumu uz kopējo apbūves ainavu. Iespaidīgs ir priedītēm apstādītais akustiskais prettrokšņu valnis, kas sekmīgi piesedz blakus esošās satiksmes maģistrāles trokšņus. Apbūves rajona kompleksam izstrādāts lielisks apbūves reklāmas koncepcijas apraksts. Dabā diemžēl aprakstītā pievilcība vēl nav jūtama.
Uzbūvēto rindu ēku un 3 stāvu dzīvojamo ēku arhitektoniski kompozicionālie sniegumi ir visai primitīvi un vienkārši, atbilstoši senāk redzētām arhitektūras interpretācijām pasaules dzīvojamo ēku kontekstā. Arī ieejas mezgla daudzfunkcionālā 3 stāvu ēka vienkārša, lakoniska, bez telpiskās uzbūves atraktivitātes, kāda būtu vēlama, lai piesaistītu apmeklētāju un potenciālo pircēju uzmanību.
“Mežaparka rezidences” atrodas savas attīstības plaukuma sākuma stadijā. Turpmākā rajona vizuālā kvalitāte būs ļoti atkarīga no attīstītāju izvirzītajām regulām, tehniskajām un finansiālajām iespējām, no radošo arhitektu atlases un daudzām citām ar būvniecību saistītām problēmām. Viens no svarīgākajiem vides pievilcības kritērijiem būs jaunbūvējamo ēku arhitektūras kvalitāte.

Koka arhitektūra noteikti ir neatņemama Rīgas tēla rota, un Nometņu ielas 33 un 33A dzīvojamo māju pārvērtības tikai apliecina to, cik labi vēsturiskie koka nami var iederēties 21. gadsimta pilsētā. Esmu pārliecināts, ka cilvēki, kuri dzīvo atjaunotajās ēkās, bauda visus mūsdienu ērtību labumus un vienlaikus izjūt arī vēsturisko smeķi, kas caurvij šos namus. Šāda projekta realizācija noteikti ir vairāk izceļama nevis individuāli, bet tieši sabiedriski, jo cilvēki, kas minēto būvju rajonā uzturas ikdienā, noteikti šobrīd jūtas daudz labāk un patīkamāk. Uzskatu, ka šādu iepriekš degradētu koka ēku atjaunošana nākotnē var veicināt arī kopējo rīdzinieku izpratni par koka arhitektūru un mazināt aizspriedumus par mūsdienīgu koka būvniecību galvaspilsētā.

Projekta autori šo objektu nosaukuši par “Grīziņkalna republiku”, kas ļoti labi raksturo izjūtas, kuras pārņem cilvēku, paverot ēku kompleksa ielas vārtiņus un ieejot pagalmā. Te vienlaikus jūtama gan vēstures klātbūtne, gan 21. gadsimta ērtības un tehnoloģiskie sasniegumi. Pagalma līmenī vide ir patīkama un nomierinoša, kas noteikti varētu pozitīvi ietekmēt ģimenes ar maziem bērniem. Atrodoties objektā, pārņem sajūtas, ka te tiešām ir izveidojusies savdabīga komūna, kur viens otram var aiziet palūgt sāli vai sērkociņus. Patīk ideja par rotaļu laukumu izveidi autostāvvietas priekšplānā un uz iebraucamā ceļa. No vienas puses, protams, drošāk būtu atrasties kaut kur aiz sētas un prom no visa, kas ir liels un smags un kustas, tomēr saprātīgā sadzīve saka, ka tiem bērniem būs jāizaug lieliem un jāmācās sadzīvot ar automašīnām jau daudz agresīvākā vidē, tāpēc ierobežotas telpas apstākļos savstarpējas cieņas izkopšana pagalmā noteikti nāk par labu gan lielajiem, gan mazajiem ēku kompleksa iedzīvotājiem, gan arī sabiedrībai kopumā.

Dzīvojamo māju pārbūve Grīziņkalnā, Jāņa Asara ielā 12, patīkami pārsteidz ar savu konceptu veidot noslēgtu zaļu vidi un apvienot dažādu ģimeņu vajadzības vienkopus. Kompleksā ir iekļautas vairākas ēkas, kas atšķiras ar arhitektūru, mērogu, plānojumu, tomēr vienojošais elements visai teritorijai ir zaļā zona, dārzs un labiekārtojums.
Teritorijā veidojas trīs pagalmi – dārzi, kuri katrs plānots atšķirīgi, uzsverot piegulošās ēkas plānojumu. Ir padomāts gan par autostāvvietām, gan velosipēdu novietni, gan bērnu rotaļu laukumu, gan vingrošanas zonu, gan atpūtas vietu ar soliņiem, gan iekoptu zālienu un stādījumiem, gan privātajām terasēm, gan pat augļu kokiem. Tas viss ir līdzsvaroti saplānots, radot patīkamu vidi un vietu, kur augt. Jāteic gan, ka ēku kompleksā dzīvokļu ir vairāk nekā pagalmā atvēlēto autostāvvietu, taču, izvirzot par prioritāti zaļo un aktīvo dzīvesveidu, tas ir saprotams.
Vērtējot objekta plānojumu, jāatzīst, ka teritorija ir izplānota tālredzīgi, padomājot par atšķirīgajām cilvēku vajadzībām, nodalot zonas, tomēr saglabājot vienotu pagalma ideju, kas rosina iedzīvotājus aktīvi izmantot visu ārtelpu un aicina uz draudzīgām kaimiņu attiecībām. Grīziņkalna republikā vienotā pagalma kopības izjūta, kas tik bieži mēdz izpalikt citos objektos, manuprāt, ir liela vērtība, kas izceļ šo projektu citu starpā.

Bijusī policijas iecirkņa, Adventistu draudzes lūgšanu nama un tekstila fabrikas (Zviedru vates fabrikas) ēka Mūrnieku ielā 12A pārbūves rezultātā kļuvusi par četru divstāvu dzīvokļu ēku, kur katram dzīvoklim ir sava ieeja un neliela āra zaļā zona ar terasi. Lai gan daļēji noslēpta aiz žoga un vārtiem, ēka labi iekļaujas atjaunotās Mūrnieku ielas rajonā. Rajona mazstāvu apbūve nodrošina daudz gaismas, un, neskatoties uz bruģēto, nelīdzeno ielas segumu, ir panākts pilsētas centrā retāk sastopamais klusums. Pārbūvētā ēka ir ērti ģeogrāfiski novietota. Tā atrodas dažu minūšu gājiena attālumā no Ziedoņdārza, Grīziņkalna, kā arī Daugavas stadiona sporta kompleksa.
Projekta gaitā ķieģeļu mūra ēka pārbūvēta, no vēsturiskā nama saglabājot masīvās 50 cm biezās ārsienas, tās siltinot no ārpuses un siltinājumu nosedzot ar atgūtiem un attīrītiem vēsturiskajiem ķieģeļiem. Līdz ar to ir saglabāts 20. gadsimta sākuma industriālais stils. Tas veiksmīgi izcelts ar melni krāsotiem, tērauda konstrukciju izvirzītiem balkoniem un franču balkoniem otrajā stāvā.
Iedzīvotāju mērķauditorija ir jaunas ģimenes. Projektā ietilpst trīs trīsistabu un viens divistabu dzīvoklis. Visiem dzīvokļiem ir atsevišķa ieeja no pagalma. Katra dzīvokļa pirmajā stāvā ir izvietota dzīvojamā istaba ar atklātu virtuves zonu un vannas istaba. Visu dzīvokļu otrajā stāvā atrodas guļamistabas. Plānojuma šaurības dēļ otrajā stāvā izbūvēt telpu ar dušu un tualeti, kas noteikti būtu vēlama guļamistabu tuvumā, nebija iespējams.
Pagalma autostāvvieta bruģēta, izmantojot autentisku klinkera māla bruģi ar granīta bruģa apmalēm un akcentiem.
Zviedru vates fabrikas dzīvokļi ir tikuši pārbūvēti, ievērojot divas vadlīnijas – klasisku industriālo dizainu, kā arī izmantojot materiālus un konstrukcijas ar augstu skaņas izolācijas līmeni.
Apdarē izmantoti dabīgi materiāli – ozola dēļu grīdas, koka pakešu logi, akmens masas flīzes. Virtuvēm izvēlētas masīvkoka ozola virsmas.
Būvkonstruktīvie un inženiertehniskie risinājumi nav sarežģīti un ir vienkārši realizējami. Ēka ir izbūvēta kvalitatīvi un atbilstoši paredzētajiem mērķiem.

Ēkas atrašanās vieta ir šī projekta pirmais pluss. Mūrnieku ielā ir pilnībā saglabājusies vēsturiskā apbūve, 2–3 stāvu ēkas, pārsvarā koka un mūra. Ielas segums – apaļakmens bruģis, ietves atjaunotas ar sarkanu ķieģeļu segumu. Pilnīga romantika, klusums, distance no dzīvas transporta kustības. Ēka ir divu ēku kompleksa daļa ar patīkamu, apzaļumotu priekšpagalmu. Pagalmu no ielas atdala necaurredzams dēļu žogs ar papildu ekstru – augstiem iebraucamajiem vārtiem, kuri kalpo kā papildu barjera pret ielu un ielas pretējās mājas logiem.
Ēkas arhitektūras kvalitāti nosaka tās vienkāršība un lakoniskais materiālu lietojums: vēsturiskās apbūves ķieģeļi, tumši tonēts metāls un stikls. Nekā lieka. It kā vēsturiska ēka, bet tai pašā laikā īsta 21. gs. jaunā arhitektūra.
Dzīvokļu plānojums racionāls, atbilstošs hrestomātiskam “small spaces” (mazas vietas) dizaina virzienam, kas populārs Anglijā, Zviedrijā un citās valstīs, kur pilsētās dzīvokļi ir dārgi un cilvēki cenšas lietderīgi izmantot katru kvadrātcentimetru. Dzīvokļu interjerā patīk baltās sienas ar noapaļotu sienu pieslēgumu griestiem un dabīgā ozola grīdas. Katram dzīvoklim pagalmā ir atvēlēta neliela terasīte rīta kafijai un vīna glāzei vakarā.

Ēka Kuģu ielā 15 ir objekts ar aktuālu tēmu – Daugavas krastmalu attīstība un transporta risinājumu pārveidošana. Ielas pilnībā norobežo piekļuvi ūdens malai. Jaunās ēkas izvietojums pa vēsturisko apbūves līniju, ko iezīmē stūra ēka Kuģu ielā 11, ir solis šajā virzienā. Cerams, nākotnē tiks rasti risinājumi, kā likvidēt Akmens tilta nobrauktuves cilpu ēkas priekšā un atbrīvot teritoriju parkam un pieeju upei.
Objekts ir komplekss, kas sastāv no trim daļām – no divu apjomu jaunbūvēm Daugavas pusē un bijušās policijas ēkas Kuģu ielā. Policijas ēkas rekonstrukcija ir ieturēta labās vēsturisko ēku atjaunošanas tradīcijās, kas Rīgā ir dominējušas pēdējās desmitgadēs, un piedāvā ērtus un klusus dzīvokļus ar senatnes piesitienu. Mans klients bija sajūsmā par jaunajām, atbilstoši oriģinālam veidotajām ieejas durvīm un lūdza savā ēkā ieprojektēt līdzīgas.
Mani ļoti iepriecina divu jauno ēku arhitektūra. Šeit es saskatu tradīciju un latviskas arhitektūras pēctecību. Šeit mēs nevaram izslēgt 50 okupācijas gadu perioda pieredzi.
Kuģu ielā 15 ir askētiskas, ziemeļu arhitektūras stilā veidotas ēkas ar izsmalcinātu fasāžu un apjomu kompozīciju. Gribētu pieminēt, ka ēkas galvenais arhitekts Visvaldis Sarma pēc augstskolas beigšanas savas arhitekta gaitas uzsāka darbnīcā pie Imanta Jēkabsona – arhitekta, kas projektējis un pabeidzis Martas Staņas Dailes teātri. Ēka Kuģu ielā 15 ir autordarbs, bet visā pieejā jūtama Imanta Jēkabsona ietekme – arhitekta, kas pārstāvēja modernās arhitektūras stilu okupācijas gados. Šī stila iezīme ir askētisms, formu tīrība, atbildīga pieeja detaļām, materiālu izvēle un kompozīcija, principa “forma seko funkcijai” ievērošana.
Detaļas šai ēkai nozīmē fasādes perforējuma proporcijas, virsmas apdari, fasādes materiālus un tonalitāti. Nekur nekā lieka! Asprātīgi, ēkas arhitektūrai atbilstoši fasādes apgaismojuma elementi. Ēkai par labu nāk sadalījums divos apjomos un vieglumu piešķir divu veidu fasādes, kas sastopas ēkas stūros, – brūnā ķieģeļa un baltā apmetuma.
Stūra logu risinājums man ir sevišķi tuvs, jo atgādina mana tēva pagājušā gadsimta 60.–70. gados projektēto dzeltenā ķieģeļu ēku Baznīcas ielā 13, kur šis paņēmiens pie mums tika izmantots pirmo reizi.

Dzīvojamā ēka Kuģu ielā 15 ir trīs apjomu ansamblis. Tas sastāv no divām jaunām dzīvojamām ēkām un vēsturiskās policijas ēkas, kas celta 1882. gadā pēc arhitekta Reinholda Šmēlinga projekta. Vēsturiskās stipri bojātās ķieģeļu fasādes ir teicami restaurētas, bet pašā ēkā ierīkoti dzīvokļi. Vairākos no tiem ir tieša ieeja no kompleksu apvienojošās āra terases. Zem tās izveidotas ērtas autostāvvietas. Ar kompleksa izbūvi ir sakārtota līdz šim telpiski izirusī apkārtējā pilsētvide, mūsdienīgiem paņēmieniem pabeidzot konkrētā Kuģu ielas kvartāla apbūvi.
Jaunajos apjomos telpu plānojums pakārtots principam pēc iespējas visiem dzīvokļiem nodrošināt skatu uz Vecrīgu Daugavas pretējā krastā. Dzīvokļu plānojums ērts. Lielākajiem no tiem nodrošināta no dzīvojamās telpas pietiekami nodalīta virtuves zona, kas vienlaikus ir labi integrēta kopējā telpu struktūrā. Visiem dzīvokļiem ir lodžijas, kas aprīkotas ar transformējamu iestiklojumu. Lielākajā daļā dzīvojamo telpu logailas aizņem ievērojamu daļu telpas perimetra un paceļas tieši no grīdas līdz griestiem. Tāpēc telpas nav ērti apmēbelējamas un tās nenodrošina intimitātes izjūtu. Labierīcību aprīkojums minimāls.

Apskates laikā bija sajūtama pasūtītāju vēlme ne tikai atjaunot ēku biznesa vajadzībām, bet piepildīt sapni par vērtību, kas priecētu pilsētas iedzīvotājus ar skaistu kultūrvēsturisku objektu. Dzīvojamo namu sektorā Rīgā īpaša pievienotā vērtība ir tieši šādām ēkām, kas tiek restaurētas un nodrošina kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu nākamajām paaudzēm klusajā centrā.
Fasādes apaļās konstrukcijas un jumta pārkares, kā arī krāsu toņi piešķir ēkai elegantu skatu. Pēc pasūtītāja stāstītā, fasādes apaļās formas restaurēt ir bijis inženiertehniski ļoti sarežģīti. Ēkā veiksmīgi izbūvētas inženiersistēmas, kas nodrošina kvalitatīvu apkuri un gaisa apmaiņu katrā dzīvoklī. Vecās ēkās to realizēt ir liels izaicinājums. Veiksmīgi saglabāti pagājušajā gadsimtā Latvijā ražotie čuguna radiatori apkures vajadzībām.
Ieejot ēkā, var sajust tās vēsturisko noskaņu. Pasūtītāji ar lielu aizrautību stāstīja, cik interesants darbs bijis saglabāt ļoti sliktā stāvoklī esošās iekšējās kāpņu telpas durvis, lai tās izskatītos maksimāli līdzīgas oriģinālajām. Tāpat arī veiksmīgi restaurēti sienas koku elementi. Telpās restaurēti oriģinālie griestu dekori un ieloces. Restaurācijas laikā griestu vēsturiskās nesošās koka brusas izmantotas, lai izgatavotu dizaina elementus dzīvojamās istabās. Te var pieminēt izgatavotus lielus dzīvojamās istabas ēdamgaldus, kurš katrs ir atšķirīgs, īpašs un ar savu stāstu, kā arī eleganti iederas interjerā.
Iebūvētas divas liftu šahtas, līdz ar to nams ir pieejams cilvēkiem ar kustību traucējumiem.
Dzīvokļu telpas ir plašas, gaišas un mājīgas. Lielākā daļa dzīvojamo telpu ir labiekārtotas. Tajās ir patīkami uzturēties. Ļoti pārdomāts ir interjera iekārtojums. Mēbeles, gleznas īpaši piemeklētas, speciāli pasūtīti gaismekļi pie griestiem un sienām. Augstos telpu griestus izceļ atjaunotie dekori. Koka parketa grīdas masīvās līstes un durvju aplodas rada senlaicīgu noskaņu.
No ilgtspējīgas domāšanas viedokļa, var teikt, ka ir radīts kultūrvēsturisks objekts, kas ilgtermiņā padarīs skaistāku pilsētas vidi un priecēs Rīgas iedzīvotājus un arī tūristus.

Īres nams ar veikaliem Ausekļa ielā 14 ir vietējas nozīmes arhitektūras piemineklis Rīgas vēsturiskajā centrā. Ēka celta 1908.–1909. gadā pēc ievērojamā latviešu arhitekta Konstantīna Pēkšēna projekta, kas Rīgas Būvvaldē apstiprināts 1908. gada 9. septembrī. Stipri izvirzītā dzega, kas ir spēcīgs vides akcents divu ielu krustojumā, izveidota pēc atsevišķa 1909. gada 28. aprīlī apstiprināta projekta. Racionālistiskajā, stateniskā jūgendstila manierei tuvajā fasāžu apdarē iekomponēti atsevišķi klasisku formu, kā arī stilizēti latviešu etnogrāfisko ornamentu motīvi.
Ēka atjaunota 2018.–2019. gadā, pēc iespējas saglabājot vēsturisko plānojuma struktūru. Kvalitatīvi restaurētas fasādes. Tonalitāte izvēlēta atbilstoši vienam no izpētē atklātajiem vēsturiskajiem krāsojuma slāņiem. Apjoma stūra daļā dekoratīvo ciļņu koloristika papildināta ar harmonisku un elegantu zeltījumu.
Plānojumā veiktās izmaiņas ievērojami uzlabojušas dzīvokļu funkcionālo kvalitāti un komfortu. Iebūvēti lifti, un dzīvokļi apgādāti ar autonomu klimatizācijas aprīkojumu. Veicot pilnīgu starpstāvu pārsegumu nomainīšanu, saglabātas, restaurētas un telpās adekvāti eksponētas visas autentiskās apdares detaļas un elementi, tostarp dekoratīvie stuko veidojumi dzīvojamo telpu griestos. Tas ir būvtehniski sevišķi sarežģīts un darbietilpīgs process, kas veikts perfekti. Autentiskās formās atjaunoti visi logi un durvis, ieejas hallē restaurēts durvju āderējums. Atjaunošanas gaitā uzmanība pievērsta katrai sīkākajai detaļai, ieskaitot centrālapkures sistēmas vēsturiskos sildķermeņus. Vienam no tiem bija saglabājies arī vēsturiskais aizvērtnis, kas ir restaurēts un no jauna iemontēts sistēmā.
Visi būvdarbi izpildīti ļoti kvalitatīvi, un jaunievedumi gan ēkas arhitektūrā, gan apdares detaļās nevainojami harmonē ar saglabātajām kultūrvēsturiskajām vērtībām. Lai pārveidojumi nodrošinātu kopējo rentabilitāti, palielināta lietderīgā platība, uzbūvējot jaunu sesto stāvu. Šai nolūkā paaugstināta daļa jumta, nemainot no publiskās ārtelpas uztveramo ēkas vizuālo tēlu. Tā kā jaunajam stāvam ielas pusē nevar būt un nav logu, atrasts asprātīgs risinājums jumta stāva telpu izgaismošanai no iestiklota ātrija.
Ēka Ausekļa ielā 14 ir arhitekta profesionalitāti apliecinošs, izpildījumā perfekts vēsturiskā mantojuma saglabāšanas, atjaunošanas un pilnveidošanas paraugpiemērs.

Ēka Tallinas ielā 86 ir Rīgas jūgendstila arhitektūras piemineklis. Tā celta 20. gadsimta sākumā pēc pazīstamā arhitekta Jāņa Alkšņa projekta. Līdz mūsdienām tā bija nonākusi diezgan bēdīgā stāvoklī, jo padomju laikā to nežēlīgi ekspluatēja dažādas pusmilitāras administratīvās iestādes, kuras bija pilnībā pārveidojušas arī iekštelpas. Tiesa, iekštelpu apdare arī sākotnēji šeit neizcēlās ar īpašām kvalitātēm, jo ēka, tāpat kā vairākums šajā apkaimē esošo namu, bija ar nelieliem, tā sauktajiem strādnieku dzīvoklīšiem bez īpaši augsta labiekārtojuma līmeņa. Šodien, ēku atjaunojot, tai ir precīzi restaurētas fasādes, tās ir atguvušas sākotnējo spožumu ar visiem arhitektoniskās un dekoratīvās apdares elementiem, pievēršot uzmanību pat tādai detaļai kā logi. Atšķirībā no izplatītās mūsdienu logu nomaiņas prakses, vēsturisko vietā ievietojot mūsdienīgos ar veramu tikai vienas puses vērtni, šeit ir īpaši izgatavoti moderni logi, kuru konstrukcija nedaudz atgādina oderlogus – ar abās pusēs atveramām vērtnēm.
Ēkā ir iekārtoti mūsdienīgi dzīvokļi ar pietiekami ērtu plānojumu. Galvenokārt saglabātas vēsturiskās kāpņutelpas. Pirmais stāvs ir atvēlēts publiskām telpām, tajā var ierīkot pat lielveikalu, protams, ne pārāk liela izmēra. Renovētas arī visas pazemes telpas, izbūvējot plašu pirms tam būtībā pilnīgi degradēto pagrabu, ar iespēju tur izvērst dažnedažādas saimnieciskās funkcijas. Daļā no pirmā stāva ir iekārtotas arī ļoti ērti izmantojamas biroja telpas. Izveidots iedzīvotājiem ērti pieejams, patīkami izmantojams, labiekārtots un pietiekami plašs iekšējais pagalms. Ēka ir ļoti korekts, veiksmīgs vēsturiskā mantojuma atjaunošanas piemērs un paraugs, kā organiski integrēt kultūras mantojumu mūsdienu dzīvē.

Labs piemērs esošo ēku pārbūvei un pielāgošanai 21. gadsimta vajadzībām. Projekta plusi: maza negatīvā ietekme uz apkārtējo apbūvi (apbūves sablīvēšana, apkārtējo māju noēnošana) un būtībā vidi degradējošas ēkas pārveidošana mūsdienīgos dzīvokļos. Racionāls esošās struktūras izmantojums, radot papildinājumu nekustamā īpašuma sektorā “dzīvokļi par saprātīgām cenām”, kas būtu pieejami cilvēkiem un ģimenēm ar vidējiem ienākumiem – Rīgas pamatiedzīvotājiem.
Plusi, ko nodrošina esošā ēkas struktūra: augstie griesti un lielie, augstie logi fasādēs un dzīvokļos. Vienkāršais plānojums ar plašām taisnstūrveida telpām. Mazais stāvu skaits (trīs stāvi) pret samērā lielo ēkas augstumu.
Trūkumi, izrietoši no ēkas novietojuma: meridionālā orientācija ar vienu fasādi, vērstu pret ziemeļiem. Ar trūkumiem arhitekti cīnījušies, veidojot lielus, uz abām fasādes pusēm vērstus dzīvokļus, kas pozitīvā veidā dažādos iedzīvotāju sastāvu no jaunām līdz kuplām, daudzskaitlīgām ģimenēm.
Pārliecinošu iespaidu atstāj nelielie vienistabas dzīvokļi ar 32 m² platību pirmajā līmenī un “guļamplauktu” virs sanmezgla un virtuves zonām, kas kopā veido 43–45 m² dzīvojamo platību. Interjera veidošanas paņēmieni ir gaumīgi un mūsdienīgi. Galvenais ieguvums, uzturoties šādā telpā, ir augstie griesti. Kas atšķirībā no līdzīgas platības dzīvokļiem ar standarta 2,5–2,7 m griestu augstumu rada plašuma iespaidu.
Lielie dzīvokļi ir specifiski ar savu plašumu gan telpu platības, gan griestu augstuma ziņā. Apskatei nodotais 2. stāva dzīvoklis (ar pelēko apdari) radīja plašuma iespaidu, sajūtu, ka tajā ir viegli elpot. Šāda tipa dzīvokļiem pie mums ir nesena vēsture. Agrāk mēs tādus varējām redzēt tikai amerikāņu filmās.

Padomju laika industriālais mantojums pilsētvidē ir salīdzinoši problemātisks – tas bieži vien iebūvēts, nerēķinoties ar apkārtni, gājēju plūsmām, bez labiekārtojuma. Tāpat šādas ēkas parasti ir grūti piemērojamas pārbūvei gan konstruktīvās uzbūves (potenciāli nepietiekamās nestspējas – no mūsdienu normatīvu viedokļa), gan arī – galvenokārt – tā laika ārkārtīgi zemās celtniecības kvalitātes dēļ. Tāpēc vien jāuzteic šī objekta attīstītāji un projekta autori – par uzņēmību šādu objektu atjaunot, pielāgojot mūsdienām atbilstošai dzīvojamai funkcijai. Jāsaka, ka universālie padomju laika dzelzsbetona karkasi itin labi ir pielāgojami un izmantojami arī šodien.
Ēka pārbūvēta par dzīvojamu, rēķinoties ar esošo konstruktīvo uzbūvi, kā arī efektīvi izmantojot gan griestu augstumu, gan logu, stiklojuma dimensijas. Lielā mērā saglabāta arī plānojuma struktūra.
Te iekārtoti nelieli, taču omulīgi un pilnībā aprīkoti loft tipa dzīvoklīši, piemēroti jauniem, aktīviem cilvēkiem, kam vēl nav nepieciešama plaša dzīves telpa, par ko jārūpējas un jāuztur, – te viss ir viegli un vienkārši. Īpaši patīkami šajos dzīvokļos ir lielie logi, kas telpās rada plašuma izjūtu un pietiekami izgaismo. Runājot par apdari, ir mazliet žēl, ka pietrūcis drosmes atstāt eksponētus tieši karkasa konstruktīvos elementus: dzelzsbetona kolonnas, rīģeļus, bet īpaši – rievotos griestu paneļus, kuri kā interjera risinājums būtu atšķirīgs no jaunajos vai renovētajos dzīvokļos izplatītās “nogludinātās” ģipškartona apdares.
Jāpiebilst, ka projekta autori saglabājuši salīdzinoši robusto padomju laika fasādes struktūru, krāsu gammu, nemēģinot to pārveidot līdz nepazīšanai. Ārējā apdarē izmantots tumšs metāls, ķieģeļflīzes, vietām apmetums. Tas noteikti ir atzīstamāk nekā visu nosiltināt, lietojot apmetuma sistēmu un apdarē – krāsotu tā saucamā “biezpieniņa” apmetumu, kādu pierasts redzēt mūsdienās nosiltinātajās padomju laika daudzdzīvokļu ēku fasādēs.