No pirmā skatiena it kā vienkārša ēka, kuras ārējais veidols uzreiz ļauj noprast, ka tai ir biroja funkcija. Taču, ja iepazīst to tuvāk, nākas konstatēt, ka attīstītāji un realizētāji būvniecību ir uztvēruši ar lielu atbildību, rūpību un pragmatismu, jau sākumā domājot par tādiem nu jau ikdienā bieži lietojamiem jēdzieniem kā “ilgtspēja”, “energoefektivitāte”, “fleksibilitāte” un dažkārt būvniecības plānošanā nepamatoti piemirstais “risinājumu tehniski ekonomiskais pamatojums”.

Dažu būvniecības paņēmienu izvēlē šeit noteikti var saskatīt arī Latvijai inovatīvus risinājumus. Tā, piemēram, ēkas klimata nodrošināšana. Ir izbūvēta kompleksā AVK TermoDeck® sistēma, izmantojot pārseguma dobās plātnes kā enerģijas akumulatorus ar lielām dzesēšanas un apkures virsmām. Sasildītais vai atdzesētais pieplūdes gaiss tiek padots uz telpām caur dzelzsbetona pārseguma paneļu dobumiem, nodrošinot vienmērīgu gaisa padevi bez caurvēja un trokšņa. Šāda sistēma ļauj panākt zemu enerģijas patēriņu ekspluatācijas gaitā, ko papildus palīdz nodrošināt arī ārējās žalūzijas. Pārseguma paneļu dobumi izmantoti arī elektroapgādes un vājstrāvas kabeļu montāžai stāvos.

Būvēšanas ātrumu un līdz ar to arī izmaksas var optimizēt, ja ēku montē no rūpnieciski izgatavotiem saliekamā dzelzsbetona elementiem. Tas šeit arī ir izdarīts, jo karkass būvēts no saliekamā dzelzsbetona uz monolītās dzelzsbetona joslas, kā arī ir montēti trīsslāņu fasādes paneļi ar klinkera flīžu apdari un paneļos jau iebūvētām ārējām žalūzijām ar mehānisku vadību. Rūpnieciski izgatavotas konstrukcijas un to pārbaude ražošanas procesā efektīvāk novērš cilvēcisko kļūdu faktoru pretēji līdzīgi veiktiem darbiem būvlaukumā. Tas attiecīgi ļauj būt drošākiem par kvalitāti.

Šobrīd visi pieci stāvi ir iznomājami kā atvērtais plānojums visā platībā, taču komunikāciju un citu tehnisko zonu izvietojums ļauj to sadalīt arī maksimāli astoņos mazākos birojos. Ēkas kodolā atrodas vertikālās komunikācijas, koplietošanas un palīgtelpas, bet pa perimetru izvietotas atvērtā tipa biroju telpas. Ja īpašnieks stāvu iznomās vairākiem nomniekiem un pieļaujamās robežās ļaus būt radošiem interjera veidošanā, tad šobrīd vēl tukšās telpas var krasi un patīkami mainīties uz mājīguma pusi.

Biroju zonas griestos iekārtajiem vertikālajiem akustiskajiem paneļiem kopā ar apmēbelētām telpām jānodrošina pietiekams akustiskais komforts.

Neskatoties uz to, ka būve it kā atrodas nostūrī, tās faktiskā atrašanās vieta ir pietiekami tuvu centram, kā arī piekļūšana no citiem Rīgas virzieniem ir gana vienkārša. Nav jāuztraucas arī par auto novietošanu.

Teritorijas papildināšana ar apstādījumiem, vairāk nodalot to no Pērnavas ielas, pirmajā stāvā paredzētās ēdināšanas telpas, tai skaitā terasē, varētu “palīdzēt” darbiniekiem un apmeklētājiem te uzkavēties ilgāk.

Jākonstatē, ka šādi biroju ēkas konceptuālie risinājumi ir ekonomiski pamatoti un piemērojami arī citu biroju ēku būvniecībā.

Termins mikrorajons parādījās Padomju Savienībā 20.gs. sešdesmitos gados kā angļu vārda “neighbourhood” tulkojums. Mikrorajonu vai kā to devēja tā izgudrotāji “Neighbourhood Unit” izgudroja ASV pilsētplānotāji, kuru ideāli bija utopiskais pragmatisms. Piecdesmitajos gados PSRS plānotāji pārņēma ideju, pakļaujot to kritiskai analīzei: utopiskumu izmeta ārā, pragmatismu atstāja. Mikrorajons kļuva par spilgtāko modernisma iemiesojumu ar tā attiecībām ar pilsētu. Mikrorajonu mehāniskais raksturs netika uztverts nevis kā nepilnība vai blakusprodukts, bet gan kā ideāls. Tas noliedza visu organisku, “no apakšas” radušos un izaugušu attīstību. Neapbrīnojami, kā šāda plānošanas procesa rezultāts visur ir vienāds, gan Rīgā, gan Baku, gan Viļņā. Mikrorajons, nevis kvartāls, nozīmēja pilsētas elementāru vienību, kura tika veidots ar vispārizglītojošo skolu tās centrā.

Savukārt kvartālam pilsētbūvniecībā ir daudz ilgāka vēsture, var teikt, kā kvartāls ir senāks par ielu, jo grūti par ielām saukt šauras ejas starp māju grupām, kuras pieslienas viens otram ar trīs sienām. Senajā Grieķijā un Romā kvartālus veidoja regulārus, savukārt Viduslaikos kvartāliem bija neregulārs raksturs. Visā ilgajā pilsētu attīstības laikā kvartāls bija arī sociāla vienība ar pašpārvaldes funkcijām. Neskatoties un reģionālajām atšķirībām, kvartāliem bija sistēmiskā organizācija vairākos līmeņos: komerciāla izmantošana namu pirmajos stāvos, tirdzniecības ielas, un mazdārziņi ar lopu ganības ejām kvartāla vidū. Vēlāk kvartāla struktūra pieradīja sevi kā labi pielāgojams ietvars nekustamo īpašumu pārvaldībai un attīstībai, kurš ļāva attīstīt dažādas mājokļu un citu izmantošanu formas. Industrializācijas laikmetā kvartāli tika aizbūvēti gandrīz pilnībā, atstājot spraugas starp mājam ja ne saules gaismas piekļuvei, tad ventilācijai. Tikai 19. gadsimtā otrajā pusē parādījās kvartālu kompleksie risinājumi, tādi ka Aldefonsa Serdas plāns Barselonai, ar kvartāliem ar nošķeltiem stūriem un apstādījumiem kuri atvērās uz ielu. Modernisti divdesmitajā gadsimtā pasludināja kvartālu ārpus likuma, cenšoties aizvietot to ar mikrorajonu kuru veidoja brīvstāvošo ēku grupas.

Mūsdienās, domājot par mikrorajonu iespējamu renovāciju, rodas jautājums, vai ir iespējams izmantot gadsimtiem pilsētbūvniecības praksē izveidotas tradīcijas? Vai ir iespējams atgriezt mikrorajona iedzīvotājiem iespēju kontrolēt tā telpu, veidojot no jauna un transformējot mikrorajonu telpiskās plānošanas struktūru, pielāgojot to mūsdienu prasībām un radot iespējas nākotnes attīstībai? Kādas iespējas ļauj mikrorajonu ģenētiska uzbūve, kuru Latvijas apstākļos ir grūti transformējama, jo ekonomiskā situācija neļauj domāt par mikrorajonu ēku nojaukšanu? Kā mikrorajonu telpiskā struktūra, jeb mikrorajonu arhitektūra, atbilst iedzīvotāju vajadzībām un uzvedībai mūsdienās? Kādā viedā ir iespējams dažādot mikrorajona struktūru, radot tik ļoti trūkstošo dažādību?

Apsverot kvartālu principa ieviešanu uzreiz kļūst skaidrs kā mikrorajoniem ir pavisam citi strukturāli principi kā pilsētas kvartāliem. Mikrorajoni, neskatoties uz formālo ēku novietojuma atšķirībām ir ēku grupas dārzā, kuriem nav ansambļa pazīmju. Tomēr ideja par to kā mikrorajonus var sadalīt mazākās vienības atklājas caur pagalmu un piebraucamo ceļu savstarpēju analīzi. Ikdienā dzīve mikrorajona iedzīvotājiem saistīta ar piekļūšanu mājoklim, kā arī ar to saistītām aktivitātēm, tādam kā automobiļa novietošana, iešana uz sabiedriskā transporta pieturām un apkalpes objektiem. Esošs pagalmu labiekārtojums kurš tika veidots atšķirīgajā demogrāfiskajā situācijā mūsdienas praktiski netiek izmantots, līdz ar to ir jāmeklē jaunas vietas iedzīvotāju aktivitātēm. Raugoties no teritoriāla aspekta, mikrorajoniem trūkst tā saucamas sekundāras teritorijas — telpa, kuru kontrolē konkrēta iedzīvotāju grupa. Sekundāro teritoriju ieviešana ir viens no svarīgākiem priekšnosacījumiem mikrorajonu attīstībai pēc kvartālu tradīcijas. Sekundāras teritorijas lomā var būt ēkām funkcionāli piesaistīts zemes gabals, kuru izmantošana jāintensificē ar dzīvojamai ēkai nepieciešamo izmantošanu, iekļaujot autostāvvietas. Tomēr mikrorajonu nevar uzskatīt par dzīvojamo ēku un to funkcionāli piesaistīto zemesgabalu kopumu. Kvartāliem ir vairāku līmeņu struktūra, un tas princips jāmēģina īstenot mikrorajonu renovācijā. Publiskām aktivitātēm ir jāmeklē vietas, kuras ir dabiski labi pārraudzītas, apmeklētas, bet tajā pašā laikā ir neredzamas no dzīvojamo namu logiem. Mikrorajonus būtiski no tradicionāliem kvartāliem atšķir zonējums—strikta funkciju nodalīšana. Ir grūti iedomāties mikrorajona piebraucamus ceļus kā tradicionālas ielas ar kafejnīcām un veikaliem. Mikrorajonu centrus veido brīvstavošās ēkas pie galvenajiem ceļiem, šo centru orientācija ir “uz āru”, pretnostatot dzīvojamām ēkām iepirkšanas centru aizmugures.

Kā piemērs iespējamai mikrorajona transformācijai par “kvartālu apkaimi” tiek izmantots Pļavneiki-2 mikrorajons starp A.Saharova, M. Ķeldiša un Lubānas ielām. Mikrorajons tika projektēts divdesmitā gadsimta septiņdesmito gadu beigās, un ir daļēji īstenots—netika pabeigta apbūve gar A. Saharova ielu un netika uzbūvēta otrā skola mikrorajona dienvidaustrumu pusē. Taču iemesls izvēlēties šo pilsētas daļu bija tas, kā iedzīvotāji 2009. gadā lūdza pilsētas administrācijai sūtīt biežāk policijas ekipāžas lai kontrolētu iedzīvotāju uzvedību un novērstu noziedzību saistītu ar automobiļu un dzīvokļu laupīšanām. Tieši formālas kontroles trūkums norāda uz pilsetbūvneicīskās formas nepilnībām—teritoriālās organizācijas trūkumu, kas neļauj iedzīvotāju kontroli par dzīves vidi. Balstoties uz iedzīvotāju uzvedības līdzdalīgiem novērojumiem, kā arī telpiskas plānošanas struktūras analīzi sākumā tika izveidots mikrorajona diagnostiskais plāns. Paralēli, ņemot vērā tradicionālu kvartālu struktūras īpašības tika izveidoti mikrorajona transformācijas principi—sekundāras teritorijas, vienlaidus gājēju telpa un robežas princips. Veidojot hipotētisko mikrorajona renovācijas ģenerālo plānu (masterplan) tika ieviesta gan teritoriāla struktūra, radot tiešās iedzīvotāju ietekmes zonas, gan starptelpas — publisko aktivitāšu vietas netraucējot dzīvojamām zonām, kuras līdzīgi kā tradicionālas pilsētas laukumi fokusē pilsētas telpu. Īpaša uzmanība tika veltīta mikrorajona robežas diferencēšanai atkarībā no pilsētas konteksta, tādā veidā nodrošinot jaunu veidojumu un esošās mikrorajona struktūras līdzas pastāvēšanu.

MASKAVAS IELAS FASĀŽU ATJAUNOŠANAS PIEMĒRĀ

Raksts tapis kontekstā ar Rīgas pilsētas arhitekta biroja lūgumu sniegt atzinumu par ēkas Rīgā, Maskavas ielā 385 plānotajiem fasādes siltināšanas darbiem. Ēkas būvvēsture aplūkota kontekstā ar kvartāla apbūvi, vērtējot tās vietu 1950. gadu Rīgas arhitektūrā.

KONTEKSTS

Ēka Rīgā, Maskavas ielā 385 izbūvēta 1957. gadā. Tā pabeigta jau pēc 1955. gada 4. novembra lēmuma "Par pārmērību likvidēšanu celtniecībā", kas oficiāli izbeidza staļinisma arhitektūru, kas nosaukta tā laika PSRS Ministru padomes priekšsēdētāja Josifa Staļina (1878-1953) vārdā. Padomju monumentālās neoklasicisma arhitektūras stils, kas aizsākās 1933. gadā un līdz minētajam lēmumam pastāvēja Padomju Savienībā un citās tās ietekmē esošajās sociālistiskajās valstīs. Šajā laikā būvētās daudzdzīvokļu dzīvojamās ēkas tiek sauktas par staļinkām (no krievu: сталинка). Pēc 1955. gada lēmuma daudzas no tām tika pabeigtas vienkāršotā veidā, bez apmetuma vai arī bez dekoriem, tomēr ēka Maskavas ielā 385 pabeigta atbilstoši sākotnējai iecerei.

Staļininisma arhitektūras nomaiņa ar nākamā PSRS vadoņa – Ņikitas Hruščova (1894-1971) vārdā nosaukto stilu faktiski jau aizsākās 1950. gadu sākumā. 1950. gada 9. maijā pieņemts PSRS Ministru Padomes lēmums Nr. 1911 "Par celtniecības izmaksu samazināšanu" un uzsākts darbs pie pirmo dzelzsbetona konstrukciju rūpnīcu celtniecības. Vienkāršas formas saliekamā dzelzsbetona ēku būvniecība ar dažādām variācijām pastāvēja līdz pat 1980. gadiem. Kopš 1955. gada tās bija dominējošais dzīvojamās apbūves tips. Ēkas, kuras būvētas šajā laikā, sauc par hruščovkām (no krievu: хрущёвка).

BŪVVĒSTURE

Kvartāla starp Maskavas ielu, Ikšķiles ielu, Aviācijas ielu un ziemeļrietumos novietoto bez nosaukuma ielu izvietotas vairākas padomju laikā izbūvētas ēkas:

Kvartāla apbūves kodolu veido 1950. gadu ēkas, kas gar Aviācijas un ziemeļrietumu ielu izvietotas perimetrāli, ap simetrisku un centriski organizētu iekšējo pagalmu, un tās iecerētas kā kvartāla apbūves ansamblis. Turpinot attīstību, Maskavas ielas 383 un 385 ēkas atvirzītas no Maskavas ielas frontes, savukārt ēka Aviācijas ielā 6 turpinājusi sākotnēji veidoto būvlaidi.

KULTŪRVĒSTURISKAIS NOVĒRTĒJUMS

1. Kvartāla apbūve veidojusies pakāpeniski, sākot no ziemeļrietumiem. Vispirms izbūvētas ēkas gar ziemeļrietumu un Aviācijas ielām (“staļinkas”), veidojot iekšējo pagalmu. Apbūve turpināta dienvidaustrumu virzienā, atkāpjoties no Maskavas ielas. Turpmākās ēkas būvētas no vienkāršās formās no eksponētiem silikātķieģeķiem (“hrusčovkas”). Rezultātā vienā kvartālā aplūkojama abu vēsturisko padomju periodu apbūve, atspoguļojot gan arhitektūras, gan politisko sistēmu maiņas vēsturi.

2. 2019. gadā veiktajā ēkas fasādes arhitektoniskajā inventarizācijā (arhitekts Ilmārs Bite) secināts, ka tai ir mākslinieciska vērtība, tomēr nav vēsturiskas vērtības. Rīgas vēsturiskā centra ēku novērtējumam izmantoti InterSAVE programmas (Dānija) principi. Piemērojot tās kritērijus ēkai Maskavas ielā 385, var konstatēt, ka piemīt vidēja kultūrvēsturiskā un vides vērtības. Ēkai ir zems tehniskais novērtējums, vidēja detaļu saglabātība – nomainīti oriģinālie logi un durvis, kā arī vidēja arhitektoniskā vērtība – tā būvēta pēc tipveida projekta. Ēkai ir augsts autentiskums – tās fasāde praktiski nav remontēta, tādēļ arī nonākusi sliktā tehniskā stāvoklī.

3. Ēkas apjoms simetrisks, ar rizalītiem visā fasādes augstumā abos ziemeļaustrumu fasādes galos un centrālu rizalītu divu stāvu augstumā ar balkonu virs tā dienvidaustrumu fasādes vidusdaļā. Dienvidrietumu fasādes vidusdaļā veidots zelminis ar barokālām volūtām, arī virs logiem barokālas formas sandriki. Fasādēs ailas izvietotas ritmiski un tās izteiksmību veido mērenā daudzumā izvietots reljefs dekors – logu apmales un spoguļi, erkeri, balkoni, rizalīti. Ar segmenta formas dzegu uzsvērts cokols. Salīdzinot ar citām kvartāla ēkām, Maskavas ielā 385 ir viena no izteiksmīgākajām un ar dekoru bagātākajām.

IETEIKUMI FASĀŽU ATJAUNOŠANAI

- siltinot ēku, nepieciešams saglabāt tās fasāžu arhitektūru, tai skaitā dekoratīvos elementus. Tie ir atlieti betonā un uzskatāmi par dekoratīvu, bet tipveida produkciju, un kā tādu to iespējams atjaunot arī mūsdienās. No fasādes kvalitāšu saglabāšanas viedokļa pieļaujama dekora kopēšana uz siltinātās virsmas, izvēloties ar siltinājuma sistēmu saderīgu risinājumu – armētas līmjavas profilus uz ekstrudēta polistirola.

- cokolam ieteicams izmantot izturīgāku siltinājuma sistēmu, izmantojot keramzītu un cementa – kaļķu apmetumu.

- siltinājums sabiezina ārsienu, tas būs redzams logu un durvju ailu malās - piedurās, kā arī pieslēguma vietās dzegai. Par cik ēkai ir vidēja arhitektoniskā vērtība, pieļaujama dzegas profilu kopiju pārveidošana, saglabājot fasādes zīmējumu, bet izmainot tā horizontālās proporcijas.

- veikt fasādes krāsojuma izpēti, un atjaunot krāsojumu atbilstoši oriģinālam, nodrošinot fasādes arhitektūras risinājuma saglabāšanu. Krāsojumam vajadzētu respektēt sākotnējo dekoru, t.sk. logu sandrikus.

- ārdurvīm ieteicams atjaunot pildiņu zīmējumu, ko var veikt iluzori vai aplikatīvi.

- gludajās plaknēs līmjavu ieteicams filcēt apļveidā, atkārtojot oriģinālā apmetuma faktūru. Krāsu uzklāt ar otu, saglabājot fasādē otas pēdas. Fasādi krāsot ar silikātu krāsu.

SECINĀJUMI

Aplūkotā ēka un kvartāla apbūve kopumā nav arhitektūras piemineklis, tādēļ augstais autentiskums kultūras mantojuma saglabāšanas izpratnē nevar aizliegt veikt fasādes uzlabojumus un tās siltināšanu. Tai piemīt arhitektūras kvalitātes, un aplūkojamā ēka ir daļa no kvartāla apbūves ansambļa.

Aplūkotajai dzīvojamajai ēkai Maskavas ielā 385 ir vidēja kultūrvēsturiskā un vides vērtības. Tai ir zems tehniskais novērtējums, vidēja detaļu saglabātība – nomainīti oriģinālie logi un durvis, kā arī vidēja arhitektoniskā vērtība – tā būvēta pēc tipveida projekta. Neskatoties uz slikto tehnisko stāvokli, ēkai ir augsts autentiskums – tās fasāde praktiski nav remontēta un saglabājusi autentisko virsmu un dekoratīvos elementus.

Kvartālā izvietotās divu padomju perioda posmu ēkas “staļinkas” un “hruščovkas” atspoguļo gan arhitektūras, gan politisko sistēmu maiņas vēsturi. Atšķirīgās abu laiku pieejas apjoma un fasāžu risinājumā saglabājamas turpmākajā kvartāla ēku atjaunošanas gaitā, neizjaucot vēsturiski izveidojušos arhitektūras ansambli.

Autors tekstu vēl gatavo.

Palielinoties iedzīvotāju skaitam pilsētās, palielinās arī ar drošību saistītie riski un izaicinājumi. Fiziskās telpas funkcionēšanas aspekti ir tie, kuri drošības riskus palielina vai, gluži pretēji, samazina. Tādēļ būtiski ir izprast faktorus, kuri ietekmē drošību. Drošas vides kritērijus ir iespējams iedalīt vismaz piecos pamatkritērijos, kuri ne tikai papildina viens otru, bet daļēji arī pārklājas. Prezentācijā tiks tuvāk apskatīti divi svarīgi drošības kritēriji t.i., teritorijas dabiskā uzraudzība un piekļuve. Abi minētie drošības kritēriji ir īpaši izjūtami skatoties uz mikrorajoniem un to apbūves īpatnībām.

Dabiskā uzraudzība ir viens no drošības būtiskākajiem kritērijiem. Dabiskā uzraudzība nozīmē, ka cilvēkiem, kuri uzturas konkrētajā teritorijā, ir iespēja veikt arī vizuālu kontroli pār teritorijā notiekošajām aktivitātēm. Savukārt, piekļuve saistāma ar potenciālā noziedznieka iespēju iekļūt teritorijā un izkļūt no tās. Tā attiecas arī uz citiem cilvēkiem, kuri izmanto konkrēto teritoriju, t.i., šiem cilvēkiem ir jāsaprot, kur viņi ir, kur viņiem ir jādodas un kur nav vēlams atrasties.

Apzinoties, ka drošība un drošības sajūta ir viena no cilvēku pamatvajadzībām, abu minēto drošības kritēriju izprašana un ieviešana mikrorajonos un to plānojumā ir vitāli svarīgs solis, lai drošība Rīgas mikrorajonos ilgtermiņā uzlabotos un šīs vides kļūtu par kvalitatīvu dzīves telpu.

Autors tekstu vēl gatavo.