r 01

Mārtiņš ir Latvijas Nacionālās bibliotēkas Letonikas un Baltijas centra direktora vietnieks un Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes Arheoloģijas un vēstures nodaļas docents. Kopš 2015. gada ir žurnāla “Domuzīme” vēstures nodaļas redaktors.

Ieguvis doktora grādu Latvijas vēsturē Latvijas Universitātē. Promocijas darba tēma – “Arhitektūras pieminekļu saglabāšana Latvijā, 19. gs. 2. puse – 1940. g.” Mārtiņa zinātniskās intereses ir saistītas ar vēstures teorijas un metodoloģijas problēmām.

Mārtiņš ir Latvijas Vēsturnieku komisijas loceklis un Starptautiskās pilsētu vēstures izpētes komisijas (International Commision for the History of Towns) loceklis.

Ir monogrāfijas “Arhitektūras mantojuma aizsardzības vēsture Latvijā” (Rīga, 2016) un vairāk nekā 20 akadēmisku publikāciju autors.

 

RĪGA. PILSĒTA UZ ŪDENS

Rīgas pilsētas un ostas pirmsākumi meklējami vairāk nekā 800 gadus senā pagātnē Daugavas, tās atteku un salu klēpī. Kopš tā laika osta un pilsēta attīstās līdztekus, ostai esot daļai no vecpilsētas struktūras un pilsētnieku ikdienas ainavas un identitātes, un tā turpinās līdz Otrā pasaules kara beigām, kad nozīmīga daļa līdzšinējās ostas infrastruktūras un Daugavas krastmalas tiek iznīcināta. Jēdziens “pilsēta uz ūdens” raisa asociācijas ar pilsētas tēlu, tās apbūvi, cilvēka veidoto kultūrainavu un, protams, ostu kā šādas pilsētas neatņemamu sastāvdaļu. Rīgas osta kopš pilsētas dibināšanas vēsturiski apvienoja gan iekšzemes, gan jūras transporta apkalpošanas funkcijas. Ostas attīstība noteica pilsētas dzīvi jau viduslaikos un arī jaunajos laikos (16.–18. gs.), kad Rīga bija cietoksnis un viens no lielākajiem Austrumbaltijas tirdzniecības centriem, kas konkurēja ar Dancigu, Kēnigsbergu un Stokholmu un bija pazīstama arī Rietumeiropā.

Militāro un saimniecisko faktoru saspēle Rīgas attīstībā šajā laikā tiešā veidā ietekmēja ostas nozīmi pilsētā: osta bija Daugavas tirdzniecības ceļa galapunkts, pilsētas krastmalā no Baltijas jūras ienākošo kuģu un Daugavas liellaivu un plostu piestātnes savienojās ar Rīgas nocietinājumu sistēmu.

Rīgas pirmo tiltu būvniecībā vienlīdz svarīgi bija militārie apsvērumi (Spilves kauja 1701. g.) un ekonomika – 18. gs. sākumā būvētais Plostu tilts kļuva par ostas akvatorijas robežu, kas atdalīja Daugavas tranzīta plūsmu no jūras flotes piestātnēm. Industriālajā laikmetā kopš 19. gs. vidus ostas infrastruktūras izbūve kļuva par apliecinājumu modernās tehnikas iespējām, Rīgai Pirmā pasaules kara priekšvakarā attīstoties par vienu no galvenajām Krievijas impērijas eksporta ostām. Pēc Pirmā pasaules kara radikāli mainījās Rīgas saimniecības struktūra, taču arī jaunajā Latvijas Republikā osta saglabāja kā ekonomisko, tā arī pilsētbūvniecisko nozīmi.

Ielādēt prezentāciju

File name: 10_prezentacija_Ivaska.pdf

52 9

 


 

ORGANIZĒ:

ATBALSTA: