Osta un Rīdzinieks. Telpiskās un mentālās pārmaiņas 100 gados

Ūdens stihijai Rīgas tapšanā un attīstība vienmēr ir bijusi izšķiroša nozīme. Neatkarīgi no politisko režīmu un valstspiederības maiņas vēstures gaitā Rīga allaž ir bijusi pilsēta, kuras liktenis ir cieši saistīts ar ūdeni. Tam pamatā ir pilsētas ģeogrāfiskais stāvoklis un tehnoloģijas attīstība, taču nesteigsimies šo metaforu saistīt ar globālo plūdu draudiem. Ūdens klātbūtne ir bijusi pirmais un dabiskais priekšnoteikums pilsētas piedzimšanai. Hanzas tirgotāju “ligzda” Daugavas labajā krastā vairākos gadsimtos ir augusi uz visām četrām debess pusēm, sasniedzot gan upes kreiso krastu aiz teju 700 metrus platās Daugavas straumes, gan Baltijas jūras piekrasti ziemeļos un lielo ezeru ķēdi austrumos. Savā ziņā ūdens joprojām iezīmē fiziskajā telpā Rīgas dabiskās robežas, turklāt vēsturiski šo ūdenstilpņu loma ir bijusi dalīta – tās bija šķērslis ienaidnieka iebrukumam pilsētā, gan arī satiksmes artērijas, kas nodrošināja Rīgas saimniecisko uzplaukumu un arī vidi pilsētnieku atpūtai.

Mēroga un antropogēnās slodzes ziņā, kā arī vēsturiski visievērojamākā virszemes ūdenstilpne pilsētā ir Daugava ar attekām un salām. Desmitā lielākā Eiropas upe pirms 800 gadiem kļuva par Rīgas ostas un līdz ar to visas pilsētas šūpuli, par noteicošo Rīgas attīstības dzinējspēku. Mūsdienās 17,6% no pilsētas teritorijas aizņem ūdens tilpnes. Kaut arī ūdens platību īpatsvars Latvijas galvaspilsētā ir lielāks nekā Stokholmā, šis unikālais resurss joprojām nav pienācīgi apgūts un iesaistīts pilsētas ikdienas dzīves norisēs. Tādēļ par tā nozīmi ir vērts atgādināt.

Jēdziens “pilsēta pie upes” mūsdienās ir kļuvis par sava veida klišeju, par noturīgu priekšstatu, kas izraisa asociācijas ar pilsētas tēlu, tās apbūvi, cilvēka veidoto kultūrainavu un, protams, ostu kā šādas pilsētas neatņemamu sastāvdaļu. Rīgas panorāma skatā no Daugavas puses jau kopš 16. gadsimta ir pilsētas tēla galvenais un svarīgākais zīmols. Vecpilsētas panorāma ir Rīgas vizuālā tēla etalons, ar kuru salīdzina visas laika gaitā šajā panorāmā notikušās izmaiņas, novērtējot to ietekmi uz pilsētas uztveri. Arhitektoniskais aspekts, protams, ir lokalizējams arī citās pilsētas ainavās, taču Daugavas centrālās ass klātbūtne pilsētas ainavā ir dominējoša.

Rīgā, tāpat kā daudzās citās viduslaikos dibinātajās Baltijas jūras piekrastes pilsētās, osta vēsturiski apvienoja gan iekšzemes, gan jūras transporta apkalpes funkcijas. Daugavas tirdzniecības ceļa nozīme lika pilsētas dibinātājam, bīskapam Albertam 1201. gadā pārcelt savu rezidenci no Ikšķiles uz Rīgas vietu, kur tolaik atradās vien daži zvejnieku ciemi. To noteica arī drošības un loģistikas apsvērumi – dibinot pilsētu jaunā vietā, kas bija vieglāk sasniedzama no jūras puses, vienlaikus varēja labāk nodrošināt kā tirgotāju, tā Livonijas izveidei nepieciešamā krustnešu karaspēka klātbūtni Daugavas lejtecē un visā Baltijas reģionā.

Rīgas osta gadsimtiem ilgi ir bijusi vārti uz Rietumiem. Ostas infrastruktūra ir tikpat sena kā pilsēta – jau sākot ar pirmajiem, 13. gadsimta sākumā būvētajiem Rīdzenes krasta nostiprinājumiem līdz mūsdienās funkcionējošām piestātnēm. Viduslaikos tā saucamā Rīgas tirdzniecības aizmugure aptvēra Austrumeiropas reģionus augšup gar Daugavu gandrīz 1000 km attālumā no pilsētas. Laika gaitā Daugavas kā starptautiskā tirdzniecības ceļa nozīme pieauga, 16. gadsimta otrajā pusē tā izcelta arī literātu, Rīgas humānistu Bazīlija Plīnija un Augustīna Eicēdija sacerētajos poētiskajos darbos. Šajā laikā notika arī pirmie plašākie Rīgas ostas pārbūves darbi, galvenās piestātnes pārceļot no pamazām aizsērējošās Rīdzenes upītes uz Daugavas krastmalu. Kopš 18. gadsimta Daugavas straume Rīgas robežās tiek regulēta labākas navigācijas uzturēšanai un plūdu postījumu novēršanai – šajā laikā sākās jauns cikls cilvēka un upes attiecībās, ko var dēvēt par ūdens stihijas apgūšanu un savaldīšanu.

19. gadsimta otrajā pusē, kad preču plūsmu pa Daugavu aizstāja dzelzceļa transports, Daugavas nozīme Rīgas saimniecībā saglabājās, jo pa ūdensceļu ar plostiem piegādāja eksportam paredzētos kokmateriālus. Rīgas ostas akvatorija šajā laikā sniedzās no Rumbulas krācēm Doles salas vidusdaļā līdz pat Daugavgrīvai. Pēc cietokšņa statusa atcelšanas un dzelzceļa līniju izbūves 1860. gados sākās strauja Rīgas saimniecības modernizācija. Tā ietvēra ne tikai 1870. gados uzsākto Rīgas ostas paplašināšanu un rekonstrukciju, kas turpinās arī mūsdienās. Industriālā laikmeta iestāšanās Rīgai nozīmēja arī jaunu dabas resursu apguvi un līdz ar to pieauga ūdenstilpņu loma pilsētas dzīvē. Ūdens resursi bija nepieciešami gan ķīmiskās un metālapstrādes rūpniecības attīstībai, gan pilsētas labiekārtošanai un iedzīvotāju rekreācijai. Jaunā pilsētas centra izbūves sastāvdaļa bija pilsētas kanāla un ar to saistīto apstādījumu ierīkošana, kam sekoja Ķīšezera rietumu piekrastes apguve Mežaparka rajonā, Juglas ezera un Baltezera iekļaušana pilsētas ūdensapgādes sistēmā, gleznainā Arkādijas dārza izveide Mārupītes krastos Pārdaugavā.

Rīgas ostas pārvērtības pusgadsimta laikā līdz Pirmā pasaules kara sākumam visspilgtāk raksturo industriālās ražošanas un tehnoloģijas ēras ietekmi pilsētbūvniecībā. Viduslaikos Rīgas osta bija “saaugusi” ar pilsētu ne tikai ekonomiskā, bet arī telpiskā nozīmē. Kopš Rīgas pirmsākumiem osta atradās Rīdzenes upes grīvā, 17. gadsimtā pārvietojoties uz Daugavas krastmalu iepretim pilsētas nocietinājumu vaļņiem. 1714. gadā Daugavu šķērsoja Plostu tilts, sadalot osta teritoriju divās daļās – augšpus tilta piestāja no Daugavas augšteces nākošās kravas liellaivas (strūgas) un plosti, savukārt lejpus tilta atradās jūras transporta piestātnes. 19. gadsimta otrajā pusē ostas attīstībā sekoja straujš izrāviens Rīgas jūras līča virzienā, ostas akvatorijai paplašinoties abos Daugavas krastos: tika izbūvētas Andrejostas un Eksportostas piestātnes, jauni noliktavu kompleksi un pirmā pilsētas elektrostacija (Andrejsalā), pilnveidota Daugavas straumi regulējošos dambju sistēma no Dzelzceļa tilta līdz pat upes grīvai. Plostu tiltu 1896. gadā nomainīja Pontonu tilts, uz kura tika izbūvēta pilsētas peldētava.

20. gadsimta sākumā izstrādātie plāni par Daugavas–Dņepras kuģniecības kanāla kanāla izbūvi un Rīgas ostas paplašināšanu pazuda Pirmā pasaules kara katastrofā, taču pilsētas attīstība turpinājās. 1930. gadā beidza pastāvēt kopš 15. gadsimta zināmais Daugavmalas tirgus iepretim Vecpilsētai, un 11. novembra krastmala sāka veidoties par promenādi. Šis process nav beidzies vēl šodien, pilsētai tā arī neatrodot risinājumu, kā savienot satiksmes plūsmu ar cilvēka vajadzību nokļūt pie upes pašā galvaspilsētas centrā.

Rīga joprojām ir pilsēta uz ūdens, kaut arī pilsētnieku ikdienas dzīvē šī saikne ir daudz mazāk pamanāma nekā Amsterdamā vai Venēcijā. Skats uz pilsētas karti vai ainavu no putna lidojuma tomēr liecina par to, cik būtiska nozīme pilsētas dzīvē ir ūdens teritorijām. Šīs nozīmes apzināšanās un pilnvērtīga izmantošana ir vēl nerealizēts Rīgas attīstības potenciāls, kam nepieciešams pievērst uzmanību. Ūdens kā ekoloģisks, tehnoloģisks un arhitektoniski ainavisks resurss veido būtisku sistēmu pilsētas eksistences tīklojumā, kas turpina attīstīties un sazaroties, mainoties ekonomiskajai konjunktūrai, sociālajiem apstākļiem un demogrāfiskajām iespējām, kas noteiks Rīgas attīstības perspektīvas nākotnē.

Konferences četrās daļās apskatīsim šādas tēmas:

Pilsētas un ostas saistītā vēsture

Rīgas pilsētas un ostas saistītās vēstures izzināšana ir būtisks priekšnosacījums, lai runātu par kopēju nākotnes redzējumu un savstarpēji papildinošu pilsētas un ostas attīstību;

Pilsēta, osta un ražošana

Rast balansu starp pilsētu, ostu un ražošanu ir viens no svarīgākajiem mūsdienīgas un dinamiskas pilsētas izaicinājumiem;

Sabiedrības iesaiste

Sabiedrības iesaiste pilsētas, ostas un uzņēmējdarbības veidošanā ir neatņemama demokrātiskas un aktīvas sabiedrības sastāvdaļa. Esošās situācijas novērtējums un pasaules piemēru analīze ir svarīgs priekšnoteikums, lai veidotos kopīgs redzējums;

Rīga + Osta = Love

Iespēju un jaun-ideju prezentāciju maratons "Rīga + Osta = Love" tiks veidots kā katalizators jaunu sadarbības ideju ģenerēšanai pilsētnieku, pilsētas un ostas pārvaldes starpā.

 

Konferences organizatoru vārdā,
Dr. hist. Mārtiņš Mintaurs