Rīgas arhitekts

VECRĪGAS MANIFESTS

1. Ikvienas UNESCO Pasaules mantojuma vietas pamata apņemšanās ir saglabāt vietas garu, harmoniju, vēsturiskās pēctecības izjūtu, piederības un cieņas izjūtu konkrētajai vietai. Pārspīlēta atraušanās no vēsturiskās vides un mākslīgu kontrastu radīšana nodara kaitējumu ne tikai vēsturiskajai videi un vērtībai, bet arī visai sabiedrības pašapziņai un sevis izjūtai. Tas rada vērtību haosu, iznīcinot esošo kultūras kontekstu, bet īsti neradot vietā neko jaunu, un attiecīgi atgrūžot gan iepriekšējās, gan šodienas paaudzes.

2. Jaunajiem attīstības projektiem vēsturiskajā vidē nav jākļūst par vecā iznīcības ieroci, vēsturisko vidi caurdurot ar kontrastainiem, asiem vai krāsainiem stikliem, nospiežot ar pārspīlētu masivitāti un augstumu vai iespīlējot spīdīgos metāla grožos. Vides reģenerācijas pamatā ir jaunā un vecā partnerība, nevis nostāšanās pretējās pusēs.

3. Pretarguments uzstādījumam, ka iejūtība pret vēsturisko novedīs pie muzejifikācijas un “iesaldēšanas”, ir tas, ka tieši asa pagātnes un tagadnes pretnostatīšana rada priekšstatu par vēsturisko vidi kā par muzeju. Harmonija, iejūtība un pazemība, pilsētvidē ienākot jaunajam, nerada kontrastu, bet veido attīstības plūdumu.

4. Vēlme radīt spēcīgu pretnostatījumu starp jauno vēsturiskajās pilsētās ir pamatā vairumam UNESCO un Pasaules mantojuma vietu konfliktu. Lai gan šī pretnostatījuma pieeja bieži tiek pamatota ar Venēcijas hartas 9.pantu, kas paredz, ka jaunajam ir jāatšķiras no vēsturiskās arhitektūras kompozīcijas un jānes sava laikmeta iezīmes. Tomēr šodien pusgadsimtu pēc Venēcijas hartas pieņemšanas ir skaidrs, ka šī pamatpīlāra interpretācija par jauno kā kardinālu un neiederīgu kontrastu līdzās jau esošajam, ir veicinājusi vēsturiskās vides noplicināšanu, nevis tās saglabāšanu.

5. UNESCO Pasaules mantojuma centrs un ICOMOS pastiprināti izceļ, ka ir būtiski nosargāt ne tikai vēsturisko pilsētas struktūru, audumu, atsevišķas ēkas, bet jo īpaši – nosargāt vēsturisko pilsētu kā gadsimtiem ilgi veidotu sabiedriski kopīgu veselumu, kur dominē kopīgās, ne individuālās intereses. Nevis, ka privāta banka, viesnīca, dzīvojamā vai biroju ēka cenšas pārspēt visu vēsturisko vidi kopā vai cita citu. Bet pilsēta tiek nosargāta un saglabāta kā kopīgs dārgums, kur sabiedriski kopīgās vietas kā kulta būves, bibliotēkas, teātri, laukumi, parki piešķir pilsētai un sabiedrībai tās īpašo kultūras kontekstu un ir sabiedrības drošie un mājīgie identitātes enkuri.

6. Attiecībā uz Vecrīgu mums ir jāsaprot – tā cena, ko mēs samaksāsim, lai kāds privāti iegūtu pāris centimetrus saviem egoistiski-ekonomiskajiem sapņiem vai realizētu kādu augstprātīgu eksperimentu, tā nav jāmaksā Vecrīgai. Šādu sapņu realizācijai var izmantot plašās teritorijas citur Rīgā, ārpus Vecrīgas, ārpus Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas, kā arī varbūt pat ārpus pašas Rīgas.

7. Vecrīgai pēc būtības ir jāturpina veidoties kā uz vietējo sabiedrību vērstai satikšanās vietai, kas kalpo šī kopīguma, drošības un mājīguma kopšanai un uzturēšanai. Pamatjautājums jaunu pienesumu iespējamībai Vecrīgā līdz ar to būtu – vai šis pienesums ir pietiekami pazemīgs, iejūtīgs, uzmanīgs un harmonisks vēsturiskajā vidē? Kāpēc konkrētais priekšlikums nevarētu atrasties jebkur citur pasaulē?

8. Rīga un Vecrīga tomēr ir ļoti īpašas vietas. Ne tikai mums pašiem, bet gandrīz ikvienam, kam ir gadījies te būt. Tāpēc Vecrīgas reģenerācijas plāna pamatā būtu jābūt vēlmei nevis pārsteigt vai varbūt pat šokēt ar vienaldzību pret vēsturisko vidi un kontrastainām, masveidīgām ēkām, kas varētu atrasties jebkur. Bet tā pamatā ir jābūt vēlmei, pirmkārt, mūs pašus, pilsētas iedzīvotājus, arvien ievilināt sajūsmā par saglabātajām vērtībām, skaisto, plūstošo un harmonisko sev apkārt. Tai būtu jāturpina būt videi, kurā var piedzīvot, kā gadsimti ir nomainījuši viens otru un kā secīgi mēs esam nonākuši līdz šodienai, un ka šodiena neapdraud pagātni, bet apzinās sevi pati jau kā ļoti pārdomātu, cienījamu vērtību, pienesumu un mantojumu. Ar mērķi, ka jauno mēs ikviens gribēsim noglaudīt un tas kļūs par neatraujamu “Es Tevi mīlu, Rīga!” daļu!