Rīgas arhitekts

Artūrs Lapiņš ir Latvijas Arhitektu savienības biedrs (koš 2003. gada), Restaurācijas kopas dibinātājs un vadītājs (kopš 2007. gada), Latvijas Amatniecības kameras Būvmākslas mantojuma restaurators - meistars.

Radošās darbības laikā kopš 1994. gada pētījis, izstrādājis projektus, kā arī uzraudzījis dažāda apjoma vēsturisku ēku rekonstrukcijas un restaurācijas. Kā nozīmīgākos objekus var minēt daudzdzīvokļu īres namu rekonstrukcijas: Kr.Barona ielā 13/15 (ar arh. M.Mihailovu), Vīlandes ielā 16; biroju ēku rekonstrukcijas: Blaumaņa ielā 22, Tērbatas ielā 38 (kopā ar arh. I.Markusi), Vairogu ielā 4; viesnīcu rekonstrukcijas: Peldu ielā 23, Jaunielā 25/29 (interjers: birojs Virtu); muzeju ēku rekonstrukcijas: Ungurmuižas kungu māja (kopā ar arh. I.Dirveiku), Cēsu Jaunās pils rekonstrukcija un apmeklētāju centra jaunbūve (kopā ar arh. I.Markusi); sabiedrisko ēku rekonstrukcijas: Mazās Ģildes ēka un priekšdārzs, Jelgavas Sv.Trīsvienības baznīcas tornis (kopā ar G.Jansonu); Rīgas pils priekšpils rekonstrukcija - restaurācija, Rīgas Doma fasāžu un jumtu atjaunošana, Cēsu, Aizkraukles, Ludzas, Valmieras, Rēzeknes pilsdrupu konservācijas risinājumi u.c. Līdztekus projektēšanas darbībai, papildinājis zināšanas konservācijas kursos Vestdīnas koledžā, kultūras mantojuma dokumentācijas vasaras programmā Amerikas Savienotajās valstīs Morgantaunā, Eiropas universitātē Budapeštā; piedalījies ar priekšlasījumiem vairākās arhitektūras vēstures jautājumiem veltītās konferencēs: būvniecības vēstures kongresā Kotbusā (Vācija), Tiručirapalli (Indija), Limasolā (Kipra), Kapri (Itālija), konferencēs un semināros Rīgā u.c. Savos darbos cenšas vēsturiskā mantojuma radītos izaicinājumus uztvert kā nebeidzamu iedvesmas avotu un izbaudīt kā labas arhitektūras un amatniecības skolas paraugu.

www.AIGsia.lv, www.ArtursLapins.lv

VECRĪGAS ARHITEKTŪRA VĒSTURISKAJOS MATERIĀLOS

Jebkura objekta atjaunošana sākas ar tā izpratni. Vēsturiska objekta gadījumā lielāko daļu no tā sauktajiem projekta sagatavošanas darbiem jeb Pirmsprojekta izpētes darbiem aizņem vēsturiskās situācijas un objekta rašanās priekšnoteikumu apzināšana, arhīva un iepriekšējo projektu izpēte, sistematizācija, ikonogrāfiskā un salīdzinošā analīze u.c. Ziņojumā apkopota informācija par Vecrīgas vēsturiskajiem grafiskajiem materiāliem, kā arī ieskicētas tos izmantošanas iespējas, izmantojot mūsdienu digitālās tehnoloģijas.

1983. gadā Vecrīgas reģenerācijas projekta teorētisko pamatojumu veidoja galvenokārt arhitekta Andreja Holcmaņa zināšanas par Vecrīgas arhitektūras vēsturi, kas, līdz ar atziņām par ansambļa tālāko attīstību, nedaudz vēlāk nopublicētas divās grāmatās (1), (2). Tomēr Vecrīgas atjaunošanas vēsturiskā bāze sāka veidoties jau agrāk, kad 1967. gadā Vecrīga tika pasludināta par Valsts nozīmes aizsardzības zonu. Divu gadu laikā, t.i. līdz 1969. g., daļēji uz iepriekšējo pētījumu pamata, veikta Vecrīgas kvartālu inventarizācija, sagatavojot t.s. kvartālu anketas. Tajās katram kvartālam pievienota Roberta Malvesa, Gunta Īvāna, Rūdolfa Šīranta, kā arī Ritas Zandbergas sagatavotā vēsturiskās izpētes daļa, kurā kvartālu apbūves kontekstā analizēti vēsturiskie grafiskie materiāli (3). Anketu novērtējumi līdz ar materiālu apkopojumiem savu aktualitāti vēsturisko ēku izpētē nav zaudējuši arī šodien.

Reģenerācijas projektā un arī konferences programmā akcentēta Vecrīgas kā viduslaiku ansambļa raksturs. Tomēr Vecrīga pašreizējo telpisko struktūru ieguvusi ilgstošākā periodā un ietver arī 16. gs. veidojušos t.s. starp-vaļņu teritoriju. Arī lielākajam vairumam šobrīd apskatāmo objektu un ēku apjomi, fasādes, kā arī iekštelpu apdare veidojusies galvenokārt 18. gs. beigās - 19. gs. sākumā; 19.gs. vidū izstrādātie būvnoteikumi, ar nelielām izmaiņām bija spēkā līdz pat 1944. gadam. Uz šo laika periodu attiecināmi arī senākie sistemātiskie grafiskiem materiāli, kuri sniedz priekšstatu ne tiekai par Vecrīgas plānojumu, bet arī par atsevišķu ēku izskatu. Tādēļ arī no Vecrīgas attīstības perspektīvas viedokļa daudz lielāka nozīme par viduslaiku avotiem ir tieši šiem, ar jaunāko laiku vēsturi saistītiem grafiskajiem materiāliem.

Mūsdienu digitālās tehnoloģijas ir efektīvs instruments it īpaši grafisko vēsturisko materiālu analīzei. Veicot arhīva attēlu digitalizāciju un secīgu to birkošanu (tagging), iespējama liela apjoma grafisko materiālu pārskatīšana, atlase un salīdzināšana pēc visdažādākajiem, konkrētam pētnieciskajam mērķim pielāgotiem kritērijiem (4), (5). Vēsturisko karšu un aerofotogrāfiju savietošana ar mūsdienu ģeodēzisko uzmērījumu datiem ļauj veikt to hronoloģisku salīdzināšanu. Ēku fasāžu un iekštelpu attēlu telpiskā savietošana ar mūsdienu fotogrāfijām veicina izpratni par objekta attīstību. Šo un citu digitālās metožu izmantošana vēsturisko materiālu analīzē ir precīzs un neatsverams instruments plānotāju un arhitektu rokās.

 

Atsauces

  1. Holcmanis A. Vecrīga - pilsētbūvniecisks ansamblis. Rīga: Zinātne, 1992.
  2. Holcmanis A. Vecrīga - pilsētbūvniecības piemineklis. Rīga: Zinātne, 2007.
  3. Pētījumu materiāli par kvartāliem Rīgas pilsētas kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas nodaļas arhīvā.
  4. Lapins A. Image Based Recording System for the Documentation of Built Heritage // EuroMed2010. Digital Heritage. 3rd International Conference dedicated on Digital Heritage. 8th—13th of November, Limassol, Cyprus. Short papers. Edited by M. Ioannides, D. Fellner, A. Georgopoulos, D. Hadjimitsis. — Archaeolingua, 2010. — pp. 246.—260.
  5. Strupule Vija Dekoratīvie gleznojumi Rīgas interjeros. Interneta resurs http://rigasinterjeri.aigsia.lv/ (pēdējo reizi aplūkots 2015-10-07).

Publikācijas un literatūra

  • Caune Andris Rīgas vecpilsēta pirms 100 gadiem: pilsēta un pilsētnieki 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma atklātnēs. Rīga: Zinātne 1994.
  • Štamgute Inta "Rīga 20. gadsimta sākuma pastkartēs". Rīga: Puse, 2000.

Avoti, kuros neilgā laika periodā dokumentēta visa Vecrīga:

  • 1823.-1824.g. Rīgas Inženieru komandas izstrādātie fasāžu notinumos fiksēts stāvoklis uz uzmērīšanas brīdi, nelielos, tomēr iespējami detalizētos kolorētajos zīmējumos,
  • 1858. gadā inženiera Katarovska vadībā (planšetes Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā).
  • 1938. gada Vecrīgas aerofotogrāfijas.

Krātuves:

  • Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Pieminekļu dokumentācijas centrs,
  • Rīgas pilsētas kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas nodaļa,
  • Rīgas Būvvaldes arhīvs (Latvijas VVA 2761.fonda 3.apraksts), kurā apkopoti ēku pārbūves projekti orientējoši sākot ar 19. gs. 2. pusi,
  • Baltijas centrālā bibliotēka.