Rīgas arhitekts

Vija Caune ir Latvijas Arhitektu savienības biedre, cēsniece.
Specialitāti ieguvusi, beidzot Rīgas politehniskā institūta celtniecības fakultātes arhitektūras nodaļu (1962.), pilsētbūvniecības novirzienā kvalifikāciju papildinājusi Maskavas arhitektūras institūtā (1973., 1981.).

Profesionālo darbību sākusi projektu - tāmju grupā kā arhitekte, grupas vadītāja un projekta galvenā inženiere projektēšanas institūta "Latkolhozprojekt" Alūksnes nodaļā (1962.-1966.).
Bijusi Cēsu rajona arhitekte (1966.-1982.).
No 1983. g. Vija  strādājusi Celtniecības zinātniskās pētniecības institūta pilsētbūvniecības un arhitektūras laboratorijas lauku apdzīvoto vietu sektorā, 1988.-2002. pilsētbūvnieciskās reģenerācijas sektorā kā I kategorijas arhitekte un vecākā zinātniskā līdzstrādniece.

Vija piedalījusies Vecrīgas reģenerācijas gaitas un rezultātu apsekojumos, analīzes un vērtējumu sagatavošanā Rīgas KPI vajadzībām, gatavojusi priekšlasījumus semināriem un konferencēm (Ukrainā, Krievijā). Piedalījusies Rātslaukuma apkārtnes izbūves un krastmalas transporta kustības variantu izstrādē, Melngalvju nama kompleksa atjaunošanas koncepcijas un atjaunošanas projekta izstrādē, bijusi autore neskaitāmām publikācijām, tostarp, Vecrīgas izbūves procesa pieredzi apkopojoša krājuma - VRP vadītāja arhitekta E.Pučiņa grāmatas Vecrīgas atdzimšana materiālu sagatavošanā.

Vija strādājusi Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā, kultūrvēsturiskās vides daļā kā vecākā speciāliste -teritoriju plānotāja (2002.-2008.), piedalījusies ZA un LVU vēstures institūta arheoloģiskās izpētes darbos Araišu ezerpilī (1982.-1983.) un Cēsīs: viduslaiku pilī, pilskalnā, Pils parkā, vecpilsētas teritorijā (2009.-2012.).
Kā Araišu ezerpils fonda valdes locekle veikusi Araišu ezerpils rekonstrukcijas renovācijas uzraudzību (2014.).

VECRĪGAS REĢENERĀCIJAS PROJEKTS ‘83
(projekta tapšanas vēsture un šī projekta loma Vecrīgas attīstībā)

Vecrīgas reģenerācijas projekts ir pilsētplānošanas dokuments, izstrādāts līdztekus un saistībā ar Rīgas centra rekonstrukcijas detālplānojumu pag. gs. 70.- 80. gados. Vecrīgas reģenerācijas projekta tapšanu izraisīja pamatos izmainīta pieeja vēsturiskā kodola veidošanai.

Pag. gs. 30 gados Vecrīgas izbūve tika orientēta rekonstrukcijas virzienā, nomainot apbūvi un pārveidojot plānojumu. Plašākas rekonstrukcijas iespējas pavēra Otrā pasaules kara postījumi, ideoloģisku maldu dēļ nojauca Rātsnama un Melngalvju nama drupas. Vecrīgas centrā vēl 60.g. turpinājās 1954.g. izbūves projektā iezīmēto ēku celtniecība ap prāvu laukumu, Kaļķu un Kungu ielas paplašināšana transporta ceļiem.

Krasās izmaiņas vēsturiskā mantojuma izskatā satrauca gan pilsētbūvniekus, gan sabiedrību. Lai izbeigtu Rīgas vēsturiskā kodola rekonstrukciju un mainītu pieeju tā veidošanai, bija vajadzīgs jauns pilsētas attīstības ģenerālplāns.

Vecrīgas pasludināšana par Valsts aizsargājamu zonu 1967. g. bija priekšnoteikums Vecrīgas saglabāšanai, izpētei un jaunai attīstības ievirzei.

1980.g. izstrādātā un 1983.g. apstiprinātā Vecrīgas izbūves projekta pamatā likta pilnīgi pretēja vēsturiskā ansambļa pilnveidošanas koncepcijas, kas rosināja nosaukt to par reģenerācijas projektu. Tas nosprauda plašu Vecrīgas vēsturiskās apbūves saglabāšanas un pilnveidošanas, kā arī ansambļa telpiskas vienotības nostiprināšanas programmu.

Reģenerācijas projektu izstrādājusi Latvijas Celtniecības zinātniskās pētniecības institūta pilsētbūvniecības laboratorija 1976.-1983. gadā. Autoru kolektīvā bija arhitekts E. Pučiņš (vad.), A. Holcmanis, E. Burkovskis. Darbā piedalījās arī arhitekti V. Tarasova, V. Rinkeviča, E. Helfričs, M. Krasņikova, tehniķis arhitekts H. Gailis.

Darbu ievadīja pirmsprojekta koncepcijas, projekta programmas un tā izstrādāšanas metodikas sastādīšana, kur tika raksturota Vecrīgas kultūrvēsturiskās un pilsētbūvnieciskā nozīme, attīstības pretrunas un problēmas.

Iepriekš bija veikti plaši Vecrīgas apbūves apsekošanas un izpētes darbi: ēku arhitektoniskais novērtējums, kvartālu izbūves vēstures izpēte, ēku un teritorijas tehniskā apsekošana un novērtējums, vispusīga un sistemātiska, līdz tam nebijusi, Vecrīgas kompleksa pilsētbūvnieciska analīze.

Vecrīgas specifika (kultūrvēsturiskā vērtība, apbūves blīvums, funkciju intensitāte) noteica lielāku detalizācijas pakāpi, tāpat zīmējumu un maketa mērogu (1:1000, 1:500, 1:250), savukārt projekta kategorija limitēja tā pamatuzdevumus:

  • pilsētas vēsturiskā kodola plānojuma struktūras un pilsēttelpas pilnveidošana;
  • atsevišķu būvkompleksu un visas Vecrīgas kopskata harmonizācija;
  • funkciju saskaņošana ar pilsētbūvniecības pieminekļa aizsardzības noteikumiem.

Vecrīgas reģenerācijas projekta pamatrisinājumu aptvertās tēmas:

  • Vecrīga Lielrīgas centrā;
  • Vecrīgas ansambļa pilnveidošana;
  • Vecpilsētas atdzīvināšana (revitalizācija);
  • Vecrīga – gājēju zona.

Vecrīgas reģenerācijas projekts un tā pamattēzes bija apstiprinātas ar republikas valdības lēmumu 1983.g. 30. jūnijā. Tā realizācijas termiņš bija 25 – 30 gadi, bez tam projektā iekļauti arī priekšlikumi tālākai nākotnei.

Līdz 1991.g. Vecrīgas reģenerācijas projektam bija valsts nozīmes pilsētplānojuma dokumenta juridiskais spēks. Pēc Latvijas Republikas atjaunošanas projekts zaudēja tiesiska dokumenta nozīmi. Nekustamo īpašumu denacionalizācija, privatizācija, citāda veida īpašumtiesību transformācija lielā mērā devalvēja projekta ierosinātos teritorijas un apbūves izmantošanas priekšlikumus. Tomēr reģenerācijas projektā sniegtie Vecrīgas plānojuma telpiskās veidošanas un funkciju reglamentācijas pamatprincipi tika iekļauti 1993.g. apstiprinātos Vecrīgas būvnoteikumos un respektēti Rīgas attīstības plānā 1995.-2005.g.

Pilsētbūvniecības piemineklis, par kādu Vecrīga pasludināta 1983. gadā nav pielīdzināmas dažādu interesantu namu vai pat arhitektūras pieminekļu summai, tā nav dažādu vairāk vai mazāk interesantu ēku kolekcija, bet plānojuma telpiska struktūra. Prioritāte tā vērtību skalā pieder ansambļa kvalitātēm, kuras Vecrīga iemantojusi savā evolūcijā galvenokārt līdz 19. gs. vidum.
Reģenerācijas ģenerālais uzdevums – pilsētas zaudētā vai deformētā plānojuma un telpiskās struktūras atjaunošana, lai pilsēta atgūtu ansambļa kvalitātes.

Pilsētbūvniecības pieminekļa statuss un reģenerācijas ceļa izvēle šķīra divus laikmetus Vecrīgas kultūras mantojuma sargāšanā.
Pirms tam aizsardzībai lielākā vai mazākā mērā bija pakļauti atsevišķi objekti – arhitektūras pieminekļi, ko varētu salīdzināt ar kolekcijas vai retumu krājumu saglabāšanu. Turpmāk vajadzēja sargāt un aprūpēt ne tikai kolekcijas komponentus, bet visa Vecrīgas būvkompleksa telpisko integritāti, saskaņu un kopskatu.

Vecrīgas reģenerācijas projekts bija zinātniski pamatots un detalizēts Vecrīgas atdzimšanas plāns. Reģenerācijas projekta ierosinājumi par Vecrīgas ansambļa saglabāšanu un pilnveidošanu nav zaudējuši orientieru un kritēriju nozīmi arī tagad.