Rīgas arhitekts

Artis Zvirgzdiņš ir ieguvis maģistra grādu arhitektūrā Rīgas Tehniskajā universitātē, strādājis arhitektu birojos Sīlis, Zābers un Kļava un Sarma & Norde. Kopš 2005. gada Artis ir arhitektūras platformas A4D redaktors. Artis var lepoties ar vairāk nekā 200 publicistisku, analītisku un kritisku rakstu par arhitektūras un pilsētu attīstības tēmām platformā A4D, žurnālā Latvijas architektūra, kā arī dažādos citos izdevumos. Artis piedalījies ar arhitektūru, pilsētplānošanu un publisko telpu saistītos pētnieciskos projektos, darbnīcās un arhitektūras konkursos, veidojis izstādes, uzstājies ar lekcijām un referātiem par arhitektūru, pilsētplānošanu un publisko telpu augstskolās, konferencēs un citos pasākumos, bijis Eiropas Savienības Mūsdienu arhitektūras godalgas - Mīsa van der Roes balvas eksperts. Nereti vada Rīgas viesu un arhitektu ekskursijas.

Arta pētnieciskās intereses iekļauj tādas tēmas kā arhitektūra, pilsētu attīstība, pilsētnieciskums (urbanity), publiskā telpa, māksla publiskajā telpā, kultūras ģeogrāfija, kultūras vēsture, pilsētas socioloģija, pilsētas ģeogrāfija, vietas identitāte, ainava, apkaimes u.c.

Artis ir idejas un grafiskā dizaina autors vienai lata monētai ar skudras attēlu.

REĢENERĀCIJAS PROJEKTA GARS UN RĪGAS BŪVNOTEIKUMI KAPITĀLISMA PERIODĀ: VECRĪGAS DIENVIDDAĻAS PIEMĒRS

1980. gadu sākumā pabeigtais Vecrīgas reģenerācijas projekts tapa citā sociāli ekonomiskajā sistēmā, ko raksturoja centralizēta saimniecības un būvniecības plānošana, kā arī teorētiskas iespējas lielos plānus un pilsētplānošanas idejas īstenot. To pieļāva īpašumtiesību struktūra, kur privātīpašumam un tā tiesībām bija niecīga loma. Sekojošā saimnieciskās sistēmas maiņa nāca ar brīvo tirgu, privāto iniciatīvu, uzņēmēju un investoru konkurenci, notika nekustamo īpašumu denacionalizācija un privatizācija. Tā rezultātā daudzi no projekta priekšlikumiem par atsevišķu ēku vai zemes gabalu konkrētu izmantošanu zaudēja nozīmi, bet citu īstenošanas iespējas kļuva sarežģītākas.

Tomēr jēgu nezaudēja projekta izstrādātās atziņas un nospraustie mērķi un principi: pārvarēt vecpilsētas funkciju devalvāciju, nodrošināt tām satura vērtību un sabiedrisko nozīmi atbilstoši Vecrīgas kultūrvēsturiskajam potenciālam un lomai pilsētas centra kompozīcijā. Šie mērķi un vadlīnijas ir pamatā 1993. gadā pieņemtajiem Vecrīgas būvnoteikumiem, kā arī tam, kas uz Vecrīgu attiecas abos pilsētas attīstības plānos (1995 - 2005, 2006 - 2018) un Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas teritorijas plānojumā.

Taču ir redzamas arī noteiktas atšķirības starp 1983. gada reģenerācijas projekta garu un tām normām, kas regulē vecpilsētas apbūvi šodien. Reanimējot brīvā tirgus apstākļos 19. gs. beigu - 20. gs. sākuma būvnoteikumus Vecrīgā, ir akceptēta vecpilsētas kvartālu atjaunošana, sasniedzot maksimālos apbūves blīvuma un augstuma un attiecīgi minimālos pagalmu rādītājus. Savukārt viena no reģenerācijas projekta tēzēm bija, ka kara seku rezultātā zaudētā apbūve dod iespēju uzskatāmi pilsētvidē atklāt būtiskus Vecrīgas attīstības posmus - pilsētas attīstības robežzīmes, kas bija pazudušas vēlāko laiku blīvajā apbūvē. Reģenerācijas projekta autori to atzina par būtisku vērtību un šo apsvērumu vadīti rosināja:

  • pilnībā neapbūvēt tukšos kvartālus, kas atrodas uz Rīdzenes upes gultnes;
  • saglabāt Vecrīgas perimetrā neapbūvētas vietas, kur paveras skati uz vecpilsētas senāko apbūvi;
  • telpiski respektēt kādreizējo viduslaiku pilsētas robežu - visur, kur atrastas pilsētas aizsargmūra paliekas, restaurēt mūru un torņa fragmentus, saglabāt vai atjaunot īpatnējo mūrim pieslieto apbūvi.

Šīm vadlīnijām pretrunā ir ievirze, kas guvusi atspoguļojumu Rīgas vēsturiskā centra plānā un uz ko ir balstīta šodienas attīstība Vecrīgā. Kā piemērs abu pieeju atšķirībām priekšlasījumā aplūkota Vecrīgas dienvidu daļa - teritorija, kurā kara un laika zoba sekas ir visjūtamākās un kas salīdzinoši ilgāk palikusi ārpus pilsētvides atjaunošanas un revitalizācijas procesiem. Lai atklātu atšķirīgo, blakus reģenerācijas projekta priekšlikumiem apskatīti vairāki projekti, kas tapuši šai vietai un kalpo kā ilustrācijai šodien akceptētatajai attīstībai Vecpilsētā, - konkurss pasta kvartālam (viesnīca 'Marriott', 2010), viesnīcas projekts kvartālā starp Minsterejas ielu, 11.  novembra krastmalu un Mārstaļu ielu (konkurss 2012 - 2013), kā arī jau uzceltā ēka kādreizējās pirts 'Varavīksne' vietā (Rīdzenes rezidence, 2007).