Rīgas arhitekts

Sabīne Zāģere sevi pozicionē kā telpiskās attīstības plānošanas speciālisti, kas ar ainavu arhitektes skatījumu veras pilsētvides attīstības projektiem, veic pētījumus gan starpdisciplinārās darba grupās un komandās, gan individuāli, un ar padziļinātu interesi vēro kultūras refleksijas ainavā.

Pētījumu un projektu ietvaros nereti tas liek meklēt iespējas savienot kultūrvēsturiski nozīmīgas un vienlaikus publiskas ārtelpas attīstības plānošanu, kas prasa gan individuālu pieeju vietas izpētei, gan drosmi atbilstoša attīstības redzējuma piedāvāšanā.

Sabīne ieguvusi maģistra grādu telpiskās attīstības plānošanā Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātē, aizstāvot maģistra darbu par kultūrvēsturiski nozīmīgu vietu telpisko plānošanu, bet iepriekš studējusi ainavu arhitektūru un plānošanu Latvijas Lauksaimniecības universitātes Lauku inženieru fakultātē, aizstāvot bakalaura diplomprojektu par Līgatnes pilsētas kultūrvēsturiskā centra ainavas attīstību.

Pašlaik, dzīvojot Rīgas klusajā centrā, aizvien pieaugošu interesi rada tuvienes ainava – Rīgas pilsētas vecpilsēta, Vecrīgas pilsētbūvnieciskā attīstības ceļa turpinājums.

PILSĒTVIDES REĢENERĀCIJAS JĒDZIENS UN TĀ PIELĀGOŠANA VECRĪGAS KONTEKSTAM

Pilsētvides reģenerācijas (urban regeneration) jēdziens pēc tā būtības vairākos segmentos pārklājas ar pilsētvides revitalizācijas (urban revitalization) un dzīvotspējas, dzīvīguma (urban livability) jēdzienu ietverto būtību, tomēr starp šiem jēdzieniem pilsētvides reģenerācijas jēdziens ietver vispadziļinātāko un visaptverošāko principu kopumu pilsētvides pilnīgai atdzimšanai - atjaunojošas vai jaunas attīstības sākumam.

Reģenerācijas jēdziens pilsētvides kontekstā tiek attiecināts uz pilsētu un apdzīvotu vietu atdzimšanu un atjaunošanu, par pamatu ņemot kopienu, tās indivīdu un vietu attīstību. Pilsētvides reģenerācijas pētniecības mērķis ir gūt jaunas zināšanas un modelēt politiku, kas stātos pretī galveno īstermiņa vai ilgtermiņa ekonomisko problēmu, de-industrializācijas, demogrāfisko pārmaiņu, nepietiekama finansiālā ieguldījuma, strukturālu vai ciklisku nodarbinātības jautājumu, politisko tiesību atņemšanas, rasu vai sociālās spriedzes, fiziskā stāvokļa pasliktināšanās, t.i. pilsētvides (apbūves un ārtelpas) kvalitātes un pilsētas teritoriju fizisko izmaiņu radītajam spiedienam (Research initiative..., 2012).

Galvenie reģenerācijas principi piedāvā integrētu ietvaru, lai vienlaikus attīstītu cilvēkus un vietas:

  • koordinācija starp dažādām nozarēm (jomām, sektoriem),
  • veidojot vienotu (holistisku) vīziju,
  • primāri atjaunojot cilvēkus, nevis vietu,
  • veidojot partnerību visos pārvaldes līmeņos,
  • ceļot publiskā sektora spējas un vadību, kā arī
  • iesaistot vietējo sabiedrību (kā atbildīgu kopienu) plānošanas procesā.

Lai pielāgotu pilsētvides reģenerācijas jēdzienu Vecrīgas kontekstam, pamatojoties uz šiem principiem, referātā tiek analizēti sākotnējie un aktuālie Vecrīgas reģenerācijai un Rīgas vēsturiskā centra pilsētvides attīstībai izstrādāti dokumenti un projekti, starp kuriem galvenokārt vērtēts 1983. gadā izstrādātais Vecrīgas reģenerācijas projekts. Pamatā uzmanība šeit vērsta uz to, kādā mērā projektā un citos dokumentos ievēroti iepriekš minētie reģenerācijas principi, cik visaptveroši aplūkota pilsētvide. Līdzīgi trim ilgtspējīgas attīstības pīlāriem, pilsētvides reģenerācijas jēdziens nosaka vienotas politikas un plānošanas sistēmas pamatotu nepieciešamību, liekot spēcīgu uzsvaru uz vietu balstītai pieejai, kas savieno pilsētvides fizisko transformāciju ar vietējo iedzīvotāju sociālo transformāciju (Research initiative..., 2012). Ņemot par pamatu šo reģenerācijas definīciju, referātā tiek veikts mēģinājums saprast, kādā mērā reģenerācijas un attīstības programmu un projektu saturā saprasta un respektēta jēdzienā noteiktā uz vietu balstītā pieeja, kas apvieno un līdzsvaroti nostata pilsētvides fizisko un sociālo transformāciju, ne tikai telpisko vai sociālo.

Pamatojoties uz kultūras jauno definīciju, kas pārklājas ar reģenerācijas principos definēto un nosaka, ka kultūra ir viss starp cilvēku un dabu – viss cilvēka garīgās un materiālās darbības rezultāts - cilvēciskās darbības, uzvedības un komunikācijas superbioloģisko (pāri dabai stāvošu) programmu sistēma, kas nodrošina sociālās dzīves pastāvēšanu un pilnveidošanos (Priedītis, 2012), referātā vērtēts, vai kultūras jēdziens atbilstoši tam tiek saprasts sākotnējos un aktuālos dokumentos, vai kultūras jēdziena būtība tajos ir integrēta, nenošķirot un apzinoties kultūru, kā uz vietu balstītu, fiziskās un sociālās, vienlaikus arī materiālās un nemateriālās vērtības vienā veselumā (holismā) savienojošu.

Referātā veiktās dokumentu analīzes rezultātā, tiek mēģināts noteikt līdz šim veiktā darba atbilstību reģenerācijas jēdzienam un galvenajiem principiem, kontekstā ar kultūras jauno definīciju, kā jēdziens saprasts Vecrīgas reģenerācijas projektā, kādi uzdevumi pamatojoties uz sapratni izvirzīti, kas īstenots, kas nē. Līdz ar to tiek mēģināts izcelt līdz šim paveiktā darba stiprās un vājās puses - kvalitātes un nepilnības, lai to izmantotu turpmākajā programmu un projektu izstrādē, iespējams, tādējādi atklājot arī atjaunošanas simbolisko nozīmi vai raisot diskusiju.

Literatūra:
Parīzes deklarācija par mantojumu kā attīstības virzītājspēku. Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas 17. Ģenerālā Asambleja, Parīze, 2011.
Priedītis A., 2012. Lekciju cikls „Mūsdienu kapitālisma antropoloģija”, 9.tēma Kultūras determinisms un kulturoloģiskā paradigma.
Research initiative: Urban Regeneration”. College of Architecture and Urban Studies Virginia Tech. Metropolitan Institute, 2012.
Vecco M., 2010. A definition of cultural heritage: From the tangible to the intangible. Journal of Cultural Heritage 11, 321–324.