Šajā vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.

Jūs esat aizliedzis saglabāt sīkdatnes Jūsu ierīcē. Šo lēmumu var mainīt.

Jūs esat atļāvis saglabāt sīkdatnes Jūsu ierīcē. Šo lēmumu var mainīt.

(scroll down for English version)

Vairāk nekā puse rīdzinieku dzīvo padomju perioda lielmēroga dzīvojamos rajonos, kuri kļuvuši par telpisko, juridisko un sociālo izaicinājumu samezglojumu vietu. Līdzšinējās aktivitātes nav devušas būtiskus šīs vides uzlabojumus, līdz ar to draudi, ka mikrorajonu iedzīvotāji pārcelsies uz pievilcīgākām dzīves vietām, bet šīs pilsētai nozīmīgās teritorijas degradēsies, ir pavisam reāli.

Rīgas pēckara mikrorajonos ir jānovērš pārmērīga īpašumtiesību un sociālās atbildības samezglotība un nelīdzsvarotība, kas kavē privātā un publiskā sektora attīstību. Daudzveidīga, sabalansēta un saskanīga vides attīstība modernā pilsētvidē var tikt panākta, vien nodrošinot tiesību un pienākumu simetriskumu privātās, publiskās un redzamās telpas īpašnieku starpā.

Visbūtiskākais ir nolemt - vai sasāpējušie mikrorajonu jautājumi ir jārisina katrā nozarē nošķirti vai arī pie tiem jāķeras mums visiem kopā. Tas ir – problēma jādefinē plašāk, ārpus vienas nozares rāmjiem, jautājuma aktualizēšanā iesaistot visdažādākās aprindas un sabiedrības grupas – iedzīvotājus un sabiedrības līderus, apsaimniekotājus un namu pārvaldītājus, ekonomistus un sociologus, filozofus un vēsturniekus, arhitektus un plānotājus.

Ir jāuzsāk strukturēta un padziļināta situācijas izpēte un diskusija par mikrorajonu atjaunošanas problemātikas kopsakarībām. Visticamāk, tikai esot kopā, mums būs iespēja virzīties uz priekšu un realizēt ne vien atsevišķu ēku renovāciju, bet arī kompleksas Rīgas mikrorajonu rehabilitācijas programmas, kas ļaus iedzīvotājiem novērtēt savas dzīves vietas iespējas un pilnveidot to, respektējot nākamo paaudžu izpratni par kvalitatīvu dzīvojamo vidi.

 

MANIFESTO

More than half of Riga’s inhabitants live in large-scale residential areas built during the Soviet period, which now pose spatial, legal and social challenges. So far the measures undertaken have not resulted in any important improvements of urban environment, thus there is a real threat that people will move from such districts to more attractive places to live, while these vast urban areas, which are very important for the city, will crumble and fall.

Excessive complexity and imbalance as regards ownership and social responsibility should be eradicated in Riga’s post-war housing estates as it prevents development of the private and public sector. Multifaceted, balanced and harmonious development of modern urban environment can be achieved only by establishing a proper symmetry of rights and obligations among the owners of private, public and other open spaces.

It is important to decide whether the urgent issues pertaining to large-scale housing estates must be addressed by each sector separately or shall we tackle them all together. To that end, the problem must be defined more broadly reaching beyond the boundaries of the sector, involving also the community and a wide range of social groups, i.e. ordinary people and community leaders, administrators and managers of the buildings, economists and sociologists, philosophers and historians, architects and planners.

A structured and in-depth study of the situation should be initiated along with the discussion about the problems related to revitalisation of large-scale housing estates. We are more likely to succeed being together, and instead of renovation of individual buildings, we should focus on complex revitalisation programmes for Riga’s housing estates which will allow their residents to assess development and improvement potential of their homes, considering requirements to high-quality living environment of future generations.