Šajā vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.

Jūs esat aizliedzis saglabāt sīkdatnes Jūsu ierīcē. Šo lēmumu var mainīt.

Jūs esat atļāvis saglabāt sīkdatnes Jūsu ierīcē. Šo lēmumu var mainīt.

Pasūtinātājs: «Rīgas pilsētas arhitekta birojs»
Scenārija autors: Pēteris Blūms
Režisore: Inese Stade
Operators: Haralds Vecvagars
Montāžas autors: Oļegs Fiļins
Datorgrafiķis: Pāvels Dolgovs
Izpildītājs: «Aģentūra Decenta», «Monte Video», «Tramplins DG»
Vietas: Rīga
Laiks: 2006. gads
Garums: ~ 9 minūtes

Īsfilmā stāstīts par vēstures mantojumu – koka ēkām –, ar ko Rīga ir unikāla pasaules mērogā. Pilsēta, kur līdzāspastāvēšana iespējama seniem un moderniem materiāliem, mainīgiem ielu mērogiem, atraktīvām gaismēnu spēlēm un urbānam haosam. Filmas scenārija autors arhitekts prāto: «Ja manierīgais jūgendstils ir Rīgas sāls, kas tad ir mazās koka mājas? Varbūt tie ir pipari, kas piedod telpai asumu, ļauj palūkoties vietās un salīdzināt dažādus pilsētvides veidošanās principus.»

Rīgas koka arhitektūra

Uz Zemes ir tūkstošiem akmens pilsētu un tajās ir miljoniem mūra namu. Cik uz Zemes palicis koka pilsētu? Maz. Milzīgs retums. Rīga ir viens no tiem. Koka namu Rīgā ir tiešām daudz. To skaits pirms nepilna gadsimta pat mums, Koka Rīgas iedzimtajiem, ausij skan neticami – vairāk kā 12 000. Iedomājieties baroka, klasicisma, historisma, šveiciešu stila, jūgendstila! Tikai no koka! No pilīm līdz būdiņām, no teātriem līdz malkas šķūnīšiem nevainojamā stila izpildījumā!
Šodien  koka ēku un būvju skaits varētu būt ap 4000, no tām UNESCO Pasaules mantojumā centrā vien ir 500, senākās pat no 18. gadsimta. Ņemiet vērā, ka Rīgā koka arhitektūras mantojuma ir vairāk kā jebkurā citā Eiropas pilsētā. Parasti to tur nav vispār!

To, ka tā ir patiesība var pārliecināties ikviens, jau ceļā no lidostas uz centru. Kalnciema ielā mūs sagaida lielisks 18.–19. gadsimta koka ēku ansamblis, kas top par galvaspilsētas kultūrvēsturisko vizītkarti, savdabīgiem vārtiem uz Rīgas vēsturisko centru. 20. gadsimts šeit nav ne ko postījis, ne brutāli iejaucies. Saglabājies gandrīz viss - sākot no apjoma, fasādēm, portāliem, dekora un beidzot ar 100 gadus veciem apdares dēļiem un kalumiem. Pirmie atjaunošanas darbi, ko finansē valsts un Rīgas pilsēta, saistīti ar pašu nepieciešamāko – jumtu, ūdens noteku, pamatu remontu. Daļa fasāžu tiek krāsotas, turklāt visas – tikai pēc autentiskām tehnoloģijām ar lineļļas krāsām, tradicionālā kolorītā. Iejūtīgi un ar cieņu. Vecas mājas īstuma burvību daudz vieglāk pazaudēt, kā saglabāt. Tas nebūs ātri. No pilsētas centra ar lielisko Vecrīgas torņu parādi šeit, Pārdaugavā, mūs šķir vien pāris minūšu ceļojums.

Daugavmalā, Vecrīgas pusē, stāv viens no kādreizējiem Rīgas brīnumiem Lielais Kristaps ar izglābto Kristusbērnu uz rokām. Koka milzis sešu gadsimtu laikā savām acīm pieredzējis visas Koka Rīgas tapšanas, degšanas un atdzimšanas. 19. gadsimta Rīga, vārda vistiešākajā nozīmē, bija koka lielpilsēta ar akmens sirdi – Vecpilsētu – ap kuras mūriem un vaļņiem pletās plašas, zaļojošos dārzos ieaugušas koka forštates abos Daugavas krastos. Tad sākās mūra Rīgas celtniecības laikmets.

20. gadsimts pagāja nedrošā pārliecībā, ka Koka Rīga jau nolemta izzušanai. Vēl pavisam nesen likās, ka veco koka māju dedzināšanas, jaukšanas, demolēšanas augošo dinamiku nekas nespēs apturēt. Nepieciešamība saglabāt Rīgas vērtību un identitāti izrādījās svarīgāka par vienkāršotu attīstības izpratni. Pierādījumi tālu nav jāmeklē. Tie ir tepat, otrā krastā – pretī Vecrīgai.

Viena no izteiksmīgākajām senās koka apbūves vietām, kas saglabājušās līdz mūsdienām, ir sens zvejnieku ciems – Ķīpsala. Vieta, no kuras Rīgas siluets paveras apbrīnas vērtā krāšņumā. Ķīpsalas pastorālā vide ir viena no dārgākajām dzīves vietām Rīgā. Un ne jau tikai tālab, ka pie ūdens. Te vecā Koka Rīga ir kļuvusi vērtīga, jo novērtēta. Centram sablīvējoties, aizvien vairāk tiek novērtēts Mazās Rīgas humānais formāts. Saule tuvāk, zaļuma vairāk, kaimiņi pazīstami un bērni var spēlēties savā pagalmā. Vērtība sākas tur, kur vecais ir īsts un komforts ļauj senatni izbaudīt ne tikai tās cienītājiem. 1838. gadā celtais zivju tirgotāja nams ar manteļskursteni Balasta dambī 52 ir nevainojamas klasicisma fasāžu un interjeru restaurācijas paraugs.

Ķīpsalas apbūve ir ne tikai kultūras piemineklis, bet arī pelnīta atzinība tiem, kuru darba augļi šodien ļauj mums ieraudzīt aizmirstas koka būvmākslas pērles, piemēram , arhitekta Eižena Laubes nacionālā romantisma šedevrs Zvejnieku ielā.
Pēdējā desmitgadē tieši šeit notikusi visstraujākā vēsturiskās vides attīstība – gan saglabājot mantojumu un šī vietām raksturīgās sajūtas, gan radot jaunu, mūsdienīgu arhitektūru autentiskā vidē. Jauna māja  šādā vidē nedrīkst būt kā svešiniece ciemā. Ar dažām, varbūt pat nosacīti ģenētiskām līdzībām gadsimtiem izkoptās tradīcijas jāturpina. Tā ir pilsētas ilgtspējas formula.

Pilsētas centra jeb «lielās Rīgas» arhitektūra pēdējos simts trīsdesmit gadus top no akmens, metāla un stikla. Historisms, eklektisms, pasaulslavens jūgendstils. Un turpat blakus – cits laikmets, cita realitāte. Koka Rīga. Ja manierīgais jūgendstils ir Rīgas sāls, tad kas ir mazās koka mājas? Varbūt pipari, kas piedod telpai asumu, dinamiku, ekstravaganci? Rīgas centra ielu šarms meklējams ne tikai jūgendstilā kā pašvērtībā, bet arī koka apbūves kontekstā, kurā tas veidojies un pastāv.

No arhitekta tas prasa daudz – meistarības, pacietības un tolerances –, lai radītu mūsdienīgo Rīgas arhitektūru tā, lai laikmetīgas formas, materiāli un mērogi saplūstu vienā veselumā ar tik atšķirīgo koka mantojumu. Veca koka māja stilīgā stikla ietvarā kā arhitekta filozofija. Radoša brīvība vai apgrūtinājumu slazds? Varbūt dziļi izjustas laikmetu koeksistences metamorfozes. Rīga būtu harmoniskākā pilsēta pasaulē, ja to saglabātu un veidotu ar domu – ja jauns, tad vērtīgs un vietā iederīgs, ja sens – tad patiess un īsts.

Jau septiņas paaudzes stāv Jēzusbaznīca. Lielākā koka baznīca Baltijā, celta neilgi pēc 1812. gada lielās dedzināšanas Maskavas forštatē. Kā pierādījums koka vērtībai, arhitekta meistarībai.

Lielas un ievērības cienīgas lietas tapušas ne tikai senatnē. «Lido» Krasta ielā ir tiešām liels, laikam lielākais guļbūves krogs Eiropā. Templis, tikai ne dvēselei, bet vēderpriekam. Perfekta funkcija ... kvalitāte... rūpes labsajūtu, kičīgi sīkumi un... diskutējama popkultūra. Patīk vai nē, gaume, te tiek iebarota caur vēderu. Un rada pēcnācējus.

Mums katram ir kāda savas harmonijas, vietas sajūta. Vietas dzīvo mūsos kā tēli, kā piederības zīmes. Mūsu miera ostas. Vietas kā Rīgas harmonija. Šīm Rīgas gleznām nevajag komentāru. Vajag vien zināt kur tās meklēt. Mūrnieku iela pie Pāvila baznīcas. Indriķa iela Torņakalnā. Maskavas iela pie Kojusalas. Tempļa iela Āgenskalnā. Meteora iela – turpat netālu. Protams, ne viss, kas ir saglabājies ir šedevri, tomēr droši var teikt, ka starp šiem tūkstošiem ir daži simti īstu pērļu. Pērles, kuru ietvars saucas Koka Rīga. Zaļi dzīvojam!

Pēteris Blūms

Īsfilmu kopijas latviešu un angļu valodā interesenti var saņemt Rīgas pašvaldības aģentūrā «Rīgas pilsētas arhitekta birojs» Dzirnavu ielā 60a–21, iepriekš pa tālruni ((+371) 67105941) sazinoties ar biroja administratori.