Pasūtinātājs: «Rīgas pilsētas arhitekta birojs»
Scenārija autors: Jānis Lejnieks
Režisore: Maija Birzniece
Operatori Uvis Burjāns, Rolands Polītis
Datorgrafiķis: Dmitrijs Mihailovs
Izpildītāji: «Argus LG», «Monte Video», «Ademus pluss», «Tigvera»
Vieta: Rīga
Laiks: 2007. gads
Garums: ~ 9 minūtes

Īsfilma stāsta par apbūvētās zemes un brīvās telpas attiecībām un pilsētas veidošanos kopumā. Tā dod ieskatu dažādu rajonu plānojumu struktūrā, parādot Rīgu visā tās bagātībā.

Rīga. Pilsētas audums

Ēkas un pagalmi, cauruļvadi un ielas, kanāli un kabeļi, parki un torņi, meži un ezeri, ir savijušies kopā. Veidojot Pilsētu. Rīgu. Lai pilsētu saprastu, tā ir jāiepazīst. Rīgas audums pārklāj pauguraino piejūras līdzenumu, kurā pirms astoņiem gadsimtiem sāka veidoties pilsēta.

Daugava ir Rīgas māte. Pilsētai dzimstot 13. gadsimtā, upe bija galvenais ceļš precēm, kas ar baržām jeb liellaivām ceļoja no Krievijas uz Eiropu. Upe sadala Rīgu divās daļās, kuras tikai piecus gadsimtus vēlāk savienos pirmais tilts. Līdz pat pagājušā gadsimta vidum Daugava līdz Rīgai atnesa plostus. Tie bija kokmateriāli pilsētas kokzāģētavām, kas pārsvarā atradās uz salām.

Senā Rīga izauga Daugavas krastā pie Rīdzenes upes ietekas blakus lībiešu ciemiem kā bruņinieku, mūku, vācu un krievu tirgotāju apmetne. Tās šaurajās un tumšajās ielās bija vieta arī latviešu amatniekiem. Pilsētnieku lepnums bija Pēterbaznīca, tolaik dievnams ar augstāko koka torni Eiropā, arī Rīgas Doms, Jēkaba katedrāle un Jāņa baznīca. Pilsētas ielu tīkls bija iespiests starp aizsardzības mūriem un grāvjiem. Zviedru laikos 17. gadsimtā, gatavojoties cīņai pret ienaidniekiem, blakus pilsētai uzbūvēja militāro apmetni – Citadeli.

Pārdaugava veidojās kā latviešu zvejnieku un amatnieku ciemu virkne. Kādreizējo ceļu vietā tapušās satiksmes maģistrāles tagad sašuj kopā gadsimtiem ilgi austo necilās nomales apbūves lupatu deķi. Rīdzinieku rūpes par pilsētas aizsardzību apliecina tikai vietvārds Torņakalns un atmiņas par Sarkano torni. 18. gadsimtā starp mazajiem namiem raibajā Pārdaugavas audumā izcēlās muižu ēkas. Tajās dzīvoja pārtikušie latvieši un vasarās atpūtās vecpilsētas vācieši.
19. gadsimta vidū Viduslaiku nocietinājumi tika nojaukti un to vietā izbūvēja Bulvāru loku. Rīgas greznākās daļas audums tika noausts ātri un grodi. Esplanādē paceļas mākslas muzejs, mākslas akadēmija un pareizticīgo katedrāle. Bulvāros – Rīgas Politehniskā augstskola, tagad Latvijas Universitāte, Nacionālais teātris, Nacionālā opera un citas publiskas ēkas. Bagātie rīdzinieki lepojās ar savām pilsētas villām. Mūsdienās šajos greznajos apartamentos iekārtotas vēstniecības un viesnīcas. Turpat arī tirdzniecības pasāžas un Berga bazārs.

20. gadsimta sākumā Rīgas prominentākie ļaudis radīja ārpilsētas vasarnīcu rajonu. Pēc angļu dārzu pilsētas parauga austās Mežaparka smalkās ielu mežģīnes vijas caur priežu mežu. Tajā izvietojas arī vēlākajās desmitgadēs celtās savrupmājas.

Pēc vaļņu nojaukšanas Rīga strauji uzplauka. 20. gadsimta sākumā upes labajā krastā uz zviedru laiku taisnā leņķa ielu tīkla pamata veidojās divas Ārrīgas –Pēterburgas un Maskavas. Kvartālos, kur vēl nesen bija sakņu dārzi, cēlās jaunas mājas. Grezno īres namu jūgendstila maskas slēpa tumšās pagalmu fasādes. Latviešu arhitekti pilsētas seju veidoja ar nacionāliem ornamentiem.

Industriālā revolūcija 19. gadsimta vidū bija atvedusi līdz Rīgai dzelzceļu, kuram šķērsojot ielas veidojās satiksmes cilpas un mezgli. Dzelzceļam sekoja rūpnīcu korpusi, kas kā lieli ielāpi gūlās pie sliežu ceļu vijumiem un Daugavas attekām. Strādnieku dzīvojamās ēkas rindojās gar ielām ārpilsētas virzienā, daudzviet dodot vietu arī savas draudzes baznīcai.
Pēc Pirmā pasaules kara Vecrīgai nozīmīgi bija prezidenta Ulmaņa uzsāktie pārveidojumi ar mērķi pārvērst vācisko viduslaiku Hanzas tirdzniecības pilsētu par latviešu jaunās valsts galvaspilsētu.

Okupācija un Otrais Pasaules karš sagrāva ne tikai Latvijas valsti, bet arī saraustīja Vecrīgas ielu tīklu. Pēckara gados Rātslaukuma apkārtne piedzīvoja drastiskas pārmaiņas, šeit tika novāktas drupas, uzceltas un nojauktas ēkas. Kopš 20. gadsimta beigām, atjaunojot Melngalvju namu, Rātsnamu un citas vēsturiskās ēkas, arhitekti mēģina salāpīt seno audumu.

Grāvji un lauku ceļi raksturoja Rīgas nomales līdz padomju vara šeit noauda jaunus un atšķirīgus pilsētas ornamentu. Būvējot mikrorajonus, vecajām savrupmājām nācās saspiesties, lai sadzīvotu ar daudzstāvu ēkām. Nekad vēl pilsēta nebija ieguvusi tik daudz mājokļu, apveltītu ar elementāru komfortu. Plānotāji domāja kā labāk savirknēt tipveida māju kastītes. Katram laikam savs musturs. «Ķemmes» Iļģuciemā un «uzgriežņi» Purvciemā – tā arhitekti paši sauca savus gara darbus.

21.gadsimtā Rīga izplūst ārpus pilsētas robežām. Gar lielajām maģistrālēm aug biznesa un tirdzniecības centri, bet Pierīgā – jaunie ciemati, kas atdarina pilsētai raksturīgās ielas. Supermārketu lielums pārsniedz viena otra Rīgas kvartāla lielumu.

Veco pilsētas audumu pārklāj ielu lentes, jo mūsdienu Rīgā dominē auto.

Šodien jauns pilsētas audums veidojas Ķīpsalā un Klīversalā, kur uzsākta Nacionālās bibliotēkas būvniecība. Pārvērtīsies arī Torņakalns un Lucavsala, kur rīdzinieki vēl kopj sakņu dārzus. Augstceltnes atrod vietu kādreizējās Daugavas salās, lai saglabātu neskartu Vecrīgas panorāmu, un tikai metropoles statusa cienīgu tiltu trūkums pagaidām kavē to būvniecību.

Jānis Lejnieks

Īsfilmu kopijas latviešu un angļu valodā interesenti var saņemt Rīgas pašvaldības aģentūrā «Rīgas pilsētas arhitekta birojs» Dzirnavu ielā 60a–21, iepriekš pa tālruni ((+371) 67105941) sazinoties ar biroja administratori.