Šajā vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.

Jūs esat aizliedzis saglabāt sīkdatnes Jūsu ierīcē. Šo lēmumu var mainīt.

Jūs esat atļāvis saglabāt sīkdatnes Jūsu ierīcē. Šo lēmumu var mainīt.

Dziesmu svētku estrāde Rīgā, Mežaparkā. Projekti.
Arhitektu veltījums Latviešu dziesmu svētkiem
.

Pasūtinātājs: «Rīgas pilsētas arhitekta birojs»
Koncepcijas autore un redaktore: Zanda Redberga
Dizaineres: Ingūna Elere, Tatjana Raičiņeca
Tulkotāja: Inta Liepiņa
Izpildītāji: «H2E», «Jelgavas tipogrāfija»
Tirāža: 1000 eksemplāru
Vieta: Rīga
Laiks: 2008. gads

Izdevums veidots ar nolūku atgādināt Dziesmu svētku būvvēstures faktus, izskaidrot Mežaparka estrādes radīšanas un pārveidošanas procesu, uzkrāt arhitektu un radniecīgo disciplīnu speciālistu idejas, kā arī sekmēt pēctecības un pārmantošanas idejās balstītu lēmumu pieņemšanas praksi un kopt institucionālo atmiņu. Tas ir arhitektu veltījums Latviešu dziesmu svētkiem.

Grāmatas interesenti var saņemt Rīgas pašvaldības aģentūrā «Rīgas pilsētas arhitekta birojs» Dzirnavu ielā 60a–21, iepriekš sazinoties pa tālruni (+371) 67105941.

Attēlu galerija

«Dziesmas gars! Dziesmu prieks! Dziedāšanas jūsmas apvītā cilvēka dzīve! Tā cildināta nezināmu latviešu tautas dziesminieku sacerētajās dainās – neskaitāmās tautas dzejas četrrindēs un folkloras melodijās. Smeltas no senatnes dziesmotās atziņas, tas ir sava veida pamats ne tikai latviešu, bet arī mūsu kaimiņu tautu – lietuviešu, igauņu – pasauluztveres estētikai. Jo, pateicoties šādai filozofijai, 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā Baltijas telpā dzimst muzicēšanas mākas visaugstākā tautiskā forma – apvienoto amatierkoru kopkoncerta a cappella kopdziedāšanas brīnums. Izaudzis no igauņu, latviešu un lietuviešu folklorā sakņotajām, mutvārdos saglabātajām un sadzīves atskaņošanas praksē sensenis koptajām tradīcijām, bagātināts ar muzikālo kristīgās baznīcas rituālu un 19. gadsimta Rietumeiropas vīru koru svētku «Sing Fest» ietekmi, tas saukts par Dziesmu svētkiem – vērienīgi svinēts gan Igaunijā, gan Latvijā, gan Lietuvā. Šāda tūkstošos skaitāmu amatierkoru kopēja muzicēšana vairāku stundu garā koncertā nekur citur pasaulē vairs nav dzirdama... » (Oļģerts Grāvītis / www.dziesmusvetki2003.lv) Kā vērtīga cilvēces mantojuma daļa 2003. gadā tie pasludināti par Apvienoto Nāciju Organizācijas Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas Cilvēces mutvārdu un nemateriālās kultūras meistardarbu.

Pirmās Dziesmu svētku būves
Svētku norise vienmēr bijusi saistīta ar estrādēm, galvenokārt – atklātām, un plašiem brīvdabas laukumiem. Atbilstoši pasākuma mērogam tika celtas īslaicīgas – tikai attiecīgajiem svētkiem domātas – estrādes, un līdz ar Dziesmu svētkiem Latvijas arhitektūras vēsturē ienāca jauns būves tips – tikšanās vieta kuplam dziedātāju un klausītāju pulkam. Dziesmu svētku būvvēsture cieši jo cieši saistīta ar latviešu nācijas attīstību: pirmajos svētkos veidojās tautas pašapziņa, tālāko formu noteica valsts izveidošana un transformācija, okupācija un neatkarības atjaunošana.

Par I, II un III vispārīgo latviešu dziedāšanas svētku mājvietu – slēgtu ēku – gādāja pirmais profesionālais latviešu arhitekts Jānis Frīdrihs Baumanis – pēc viņa projektiem tika uzbūvētas estrādes Rīgā: Viestura dārzā (1873), vecpilsētā (1880) un Esplanādē (1888). Vienīgā reize, kad latvieši Dziesmu un mūzikas svētkus svinēja ārpus valsts galvaspilsētas, bija 1895. gadā: Jelgavas Latviešu biedrība šim pasākumam bija sarūpējusi zemes gabalu Jelgavā. Ar ēku, kuras projekta autors bija arhitekts Konstantīns Pēkšēns, iedibinātās būvtradīcijas turpinājās. 1910. gada svētkiem Rīgas pilsēta atvēlēja 10,5 pūrvietas toreizējā izstāžu laukumā (tagadējais Emiļa Melngaiļa un Hanzas ielas rajons). Pirmo reizi Dziesmu svētku vēsturē tika rīkots projektu konkurss, kurā par labāko no pieciem iesniegtajiem tika atzīts arhitekta Ernesta Poles darbs.

Nākamie – VI latvju vispārējie dziesmu svētki – atkal notika pēc ilgāka kultūras tradīcijas pārtraukuma. 1926. gada projekts tika uzticēts arhitektam Paulam Kundziņam. Zīmīgi, ka pēc viņa ieceres estrāde Esplanādē atkal bija atklāta tipa. Ar VII dziesmu svētkiem sākās arhitekta Aleksandra Birzenieka laiks: viņš projektēja trīs estrādes pirms Latvijas Republikas okupācijas (1931. gadā un 1933. gadā Esplanādē, 1938. gadā Pārdaugavā, Uzvaras laukumā) un pirmajiem svētkiem Padomju Latvijā. Estrāde Mežaparkā
No 1955. gada svētki notiek pastāvīgajā Lielajā jeb Dziesmu svētku estrādē Mežaparkā – tautas parkā, kura attīstības sākums sakrīt ar 20. gadsimta sākumu. 1954. gadā Republikāniskajā projektu institūtā tika radīts estrādes projekts: objekta nosaukums – «Tribīne ar estrādi masu sarīkojumiem kultūras un atpūtas parkā «Mežaparks»», būvprogrammā – ēka 26 000 m³ apjomā, lietotāji – 7000 dziedātāju, 100 dejotāju pāri, 35 tūkstoši skatītāju stāvvietās un sēdvietās, būvizmaksas – 4,9 miljoni rubļu. Pēc Maskavā dzimušā arhitekta Vladimira Šņitņikova ieceres, estrādes garenass orientēta ZR-DA virzienā. Skatītāju daļas ovālā plāna forma nodrošina optimālu redzamību un dzirdamību. Vieglākai piepildīšanai un evakuācijai tā sadalīta sektoros (1500-2000 cilvēki katrā). Arhitekts estrādes pamatformai izvēlējies trapeci ar sānu sienām, kas izvērstas rupora veidā pret skatītājiem un ko sedz jumtiņš. Koris izvietots nedaudz ieliektā puslokā (97 metri), kas atvieglo diriģenta saikni ar dziedātājiem. Būves nesošās konstrukcijas projektētas no dzelzsbetona un ķieģeļiem.

Gatavais estrādes projekts izpelnījās sava laika nozares funkcionāru nopēlumu: šai laikā padomju arhitektūrā brieda pārmaiņas, kas noslēdzās 1955. gada novembrī, kad tika publicēts PSKP Centrālās komitejas un PSRS Ministru padomes lēmums «Par pārmērību novēršanu projektēšanā un celtniecībā»; jau minētā lēmuma sagatavošanas periodā tika kritizēta pompozā un ārišķīgā Staļina baroka arhitektūra. Neraugoties uz kritiku, estrāde tika uzbūvēta pēc neizmainīta projekta, un tā saglabāja savam laikam tipisko parādes arhitektūras seju, kuru vainagoja tēlnieka Ļeva Bukovska skulptūras – tās paredzētajā vietā atradās līdz pat 1990. gada rekonstrukcijai.

20. gadsimta 70. gados estrādi kapitāli remontēja. Projekts sagatavots 1972. gadā «Latkomunprojektā», autore – arhitekte Ināra Caunīte. Būves augšējais līmenis pārplānots radio un televīzijas vajadzībām, fasādē jauni logi, kreisā spārna tornī koka pārsegums nomainīts ar dzelzsbetona. 1990. gadā estrādi rekonstruēja. Projekts sagatavots 1989.gadā «Pilsētprojektā», autori – arhitekti Andrejs Ģelzis un Juris Paegle, akustiķis – Andris Zabrauskis. Rekonstrukcija ietvēra sānu arku un deju grīdas – skatuves – nojaukšanu, koru tribīnēs nodrošinot vietu 15 tūkstošiem dziedātāju. Lai akustiski kompensētu sānu arku un priekšējās skatuves nojaukšanu, sānos tika izvietoti koka vairogi. Prasība paplašināt estrādi, ko diktēja griba vienkopus pulcēt latviešu korus no visām pasaules malām, tika izpildīta, bet tā radīja problēmas. Projekta autoru iepriekš paustās bažas par akustiskajām problēmām bija pamatotas, un to apliecināja Dziesmu svētki.

2006. gads estrādes būvvēsturē atzīmējams ar vairākiem Rīgas pašvaldības mēģinājumiem iegūt labu estrādes pārbūves projektu. Ar pavasarī izsludinātā konkursa programmu tika paredzēts nojaukt 1990. gadā uzbūvētās sānu kora tribīnes un uzbūvēt jaunas skaņu atstarojošas sienas abās estrādes pusēs. Tika iesniegts tikai viens darbs (projekts ar devīzi «db 208», autori – «Brīnišķo projektu biroja» arhitekti), un tika nolemts organizēt atkārtotu konkursu. Tas noslēdzās decembrī, un tika iesniegti tikai divi darbi (projekts ar devīzi «SK 777», autori – biroju «8 A.M. » un «Lejnieku projektēšanas birojs» apvienības arhitekti; un projekts ar devīzi «DS 008», autori – biroja «Sarma & Norde» arhitekti), kas paredzēja visai radikālas pārmaiņas, tostarp esošās estrādes nojaukšanu. Žūrija nevienu no priekšlikumiem neuzskatīja par iespējamu attīstīt.

2007. gada vidū Rīgas dome izsludināja jaunu – starptautisku – metu konkursu. No dalībniekiem tika gaidīts racionāls, konstruktīvi inovatīvs un akustiski nevainojams estrādes transformācijas priekšlikums, kas ietver jumtu ar akustisku elementu sistēmu, daļēju koru tribīnes pārbūvi, skatītāju amfiteātra pārbūvi, tribīni amfiteātra noslēguma daļā un transformējamas skatītāju solu sistēmas. Vērā ņemams bija noteikums, ka Dziesmu svētku starplaikos komplekss tiks izmantots dažādu veidu koncertiem un masu pasākumiem ar mūsdienīgu audio un vizuālo tehnoloģiju izmantošanu. No 17 iesniegtajiem ar devīzēm «HH 424», «AO 888», «AT 231», «IV 108», «LV 440», «AY 117», «OA 021», «RA 235», «AK 789», «FK 144», «AA 000», «DZ 001», «MM 000», «DK 000», «CV 078», «AV 702», «LV 010» apzīmētajiem žūrija par labāko atzina arhitekta Jura Pogas vadībā izstrādāto projektu. Pēc konkursa savu ideju publiskoja biroja «Balta istaba» arhitekti.

Arhitektu veltījums Latviešu dziesmu svētkiem
Visus iepriekš minētos estrādes pārbūves projektus reprezentē apkopojums «Dziesmu svētku estrāde Rīgā, Mežaparkā. Projekti». Tā nolūks ir atgādināt Dziesmu svētku būvvēstures faktus, izskaidrot Mežaparka estrādes radīšanas un pārveidošanas procesu, uzkrāt arhitektu un radniecīgo disciplīnu speciālistu idejas, kā arī sekmēt pēctecības un pārmantošanas idejās balstītu lēmumu pieņemšanas praksi un kopt institucionālo atmiņu. Tas ir mūsu – arhitektu – veltījums Latviešu dziesmu svētkiem.

Zanda Redberga

Pasūtinātājs: «Rīgas pilsētas arhitekta birojs»
Koncepcijas autore un redaktore: Zanda Redberga
Dizaineres: Ingūna Elere, Tatjana Raičiņeca
Tulkotāja: Inta Liepiņa
Izpildītāji: «H2E», «Jelgavas tipogrāfija»
Tirāža: 1000 eksemplāru
Vieta: Rīga
Laiks: 2008. gads