Rīgas arhitekts

ŠMĒLINGA KONFERENCES PREAMBULA

Latvija ir bagāta ar mājokļu arhitektūras mantojumu, ko novērtē visā pasaulē. Vecrīga, Rīgas jūgendstils, 19. gadsimta koka apbūve – tas ir pirmais, kas asociējas ar mājokļu arhitektūru – fundamentālāko no visiem arhitektūras subjektiem. Tā ir tikpat nozīmīga kultūras, ekonomikas un nācijas uzplaukuma sastāvdaļa kā mākslas, kultūras un sabiedriskās būves.

Mūsu valstī ir stipras mājokļu arhitektūras tradīcijas un augsts namdara profesijas prestižs. Latviešu un Latvijas mājokļu arhitekti ir guvuši atzinību pasaules mērogā, viņi sekmīgi praktizē starptautiskos projektēšanas birojos ASV, Ķīnā, Krievijā un citās zemēs. Arī Latvijas skatēs mūsu arhitektiem ir daudz godalgotu mājokļu projektu. Ar Latvijas mājokļu arhitektūru lepojas valsts iedzīvotāji, un to brauc skatīties tūristi no visdažādākajām pasaules vietām.

Tajā pašā laikā Latvijā nav daudz tādu mājokļu arhitektūras piemēru, kas plašā sabiedrībā baudītu viennozīmīgu atzinību. Valsts un biznesa sektora ekonomiskās mazspējas dēļ vēsturiskais mājokļu mantojums pakāpeniski sarūk, dažkārt pat aiziet bojā unikālas senas arhitektūras liecības. Turklāt mājokļu projektēšanas formula nav pilnvērtīgi izprasta ne pašu arhitektu, ne saistīto nozaru profesionālajās aprindās, jo nav vienotas izpratnes ne par mājokļu lomu un to arhitektūras politiku, ne organizatorisko struktūru, kas mājokļu attīstību pilsētā padarītu kompleksu. Arhitektu kultivētās vides un kopienu vienojošās vērtības joprojām nav nostiprinātas. Acīmredzot eksperti ir meklējami tur, kur notiek ikdienas dzīve, – ar nosacījumu, ka pastāv vēlēšanās mājokļu vidi veidot labāku. Šodienas Rīgā šī vide savā ziņā ir sadrumstalotas sabiedrības vērtību spogulis. Sliktākā scenārija gadījumā, turpinoties mājokļu lomas marginalizācijai līdzšinējā guļamrajonu līmenī, ilgtermiņā Rīgas mājokļu industrija var piedzīvot norietu, kā rezultātā nākamajās paaudzēs klasiskā mājokļu arhitektūras valoda un tradīcijas vairs netiks pilnasinīgi replicētas.

Lai no tā izvairītos, būtu jānodrošina daudzpusīgi un kompetenti speciālisti ilgtspējīgu mājokļu projektēšanā un pārvaldībā, kas nostiprinātu kvalitatīvas mājokļu arhitektūras nozīmi plānošanas un būvniecības procesos. Ir nepieciešams ne vien mājokļu problēmas saredzēt caur arhitektūras nozares prizmu, bet kopā ar komplementārajām nozarēm veicināt tipoloģijas daudzveidību un estētikas daudzpusību. Uz mājokli ir jāpaskatās no nākotnes skatu punkta kā uz funkcionālu kategoriju, kas jādažādo ar jaunām struktūrām, formām un saturu, neaizmirstot, ka mājokļu vide ir pastāvīgs arhitektūras neizsmeļamo iespēju objekts.

Ir jāpārliecina lēmējinstitūcijas un sabiedrība par mājokļu arhitektūras lomu un tās pievienoto vērtību iedzīvotāju dzīves kvalitātes nodrošināšanā jebkurā budžeta situācijā. Ir jāuzlabo ar mājokli saistītās profesionālās izglītības konkurētspēja Latvijas un starptautiskajā mērogā – paplašinot projektētāju kompetences spektru un kognitīvās kapacitātes avotus. Ciešāk jāsadarbojas ar citām būvindustrijas profesionālajām organizācijām, meklējot kopīgos sāpju punktus, uz kuru bāzes konsolidēt ierobežotos resursus, lai mājokļu arhitektūras problēmas risinātu saskaņoti.

Tā kā mājokļu arhitektūras praksei ir stipra pēctecība, ir jāsaprot motīvi un apstākļi, kas ietekmējuši mājokļu attīstību, ir jāzina ideju vēsture un konteksts, kura slāņiem piemīt dažāda pārmaiņu frekvence. Tas ļautu nodrošināt mājokļu daudzveidību nākotnē.

KONFERENCES PROBLĒMJAUTĀJUMS

Stratēģiskajā līmenī – kādi ir pašreizējās mājokļu vides trūkumi, un ar kādu domāšanas modalitāti (jeb attieksmi pret īstenību) tos ir iespējams iedomāties?

Viena no cilvēku pamattiesībām ir tiesības uz mājokli. Agrākos laikos tiesību subjekti bija valsts un pasūtītājs, kapitāla vai zemes īpašnieks. Šodien to uzrodas arvien vairāk, un par tādu var kļūt vai ikkatrs indivīds un mājsaimniecība. Taču šīs tiesības šobrīd tiek aizēnotas ar daudziem telpiskajiem, juridiskajiem un sociālajiem samezglojumiem, kā rezultātā vietumis attīstās greizais jeb nash equilibrium līdzsvars, kura pārvarēšana ir laikmetīga utopija. Spēļu teorijas kontekstā tas nozīmē neapmierinošu stāvokli visām iesaistītajām pusēm, taču neapmierinātības sadalījums ir tāds, ka process tomēr notiek. Vislabāk tas ir redzams cietumnieku dilemmas situācijā, kad abas puses, rīkojoties racionāli, taču neuzticoties otrai, kopumā iegūst sliktu iznākumu; sadarbojoties ieguvums abām būtu lielāks. Lielāka cilvēku skaita gadījumā iznāk sociāla dilemma vai publisko labumu dilemma. Lai pārvarētu minēto situāciju, ir jāpanāk tāda virzība, kad augļi nav redzami uzreiz un kad sabiedrība ir gatava uz brīdi no kaut kā atteikties, lai vēlāk iegūtu vairāk. Savukārt tas nav iespējams bez nelielas uzupurēšanās un uzticēšanās notiekošajam.

Taktiskajā līmenī – atrast veidu, kā efektīvi un racionāli rehabilitēt un pārvaldīt daudzdzīvokļu ēkas un mikrorajonus.

Viens no svarīgākajiem izaicinājumiem šodienas un nākotnes Rīgai joprojām ir daudzdzīvokļu nami un pēckara mikrorajoni, kas ir mājoklis vairāk nekā 85% iedzīvotāju. Ja to pilnveidošana un uzturēšana turpināsies līdzšinējā līmenī, tas pakāpeniski novedīs pie lielākiem finansiāliem, sociāliem un ekoloģiskiem zaudējumiem. Šīs problēmas risinājums slēpjas mikrorajonu formas un struktūras izpratnē, skatoties perspektīvajā sociāli ekonomiskajā kontekstā. Patlaban Latvijā nav adaptētu projektēšanas un pārvaldības instrumentu, kas būtu piemērojami darbā ar minētajiem izaicinājumiem un ļautu efektīgi pielāgoties nemitīgajām pārmaiņām, ko nosaka globalizācija, mobilitāte un jaunie iedzīvotāju nodarbinātības veidi.

Arhitekta iztēle spēj to, ko nevar empīriskā zinātne. Radošā daiļamatniecība spēj pievienot jaunu, iepriekš nebijušu kvalitāti. Lai spētu iedomāties, ir jāspēj atrast atšķirības dažādos slāņos un sistēmās, mērogos un modalitātēs.

Mājokļa arhitektūra izsenis ir noteikusi Rīgas audumu, tai pašā laikā pēdējā desmitgadē gan galvaspilsētā, gan perifērijā ir vērojams laikmetīgu mājokļu uzplaukums, kas ne vien risina esošās problēmas, bet arī drosmīgi raugās perspektīvā. Vārdu sakot – ir jāturpina mācīties un sapņot, jo kā gan savādāk mēs spēsim iegūt jaunās prasmes un īstenot savas ieceres dzīvē.