Gvido Princis,
Rīgas pilsētas arhitekts

Vai Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejs būtu jābūvē no koka?

Nesen Rīgas pilsētas arhitekta birojā notika diskusija par koka kā pamatbūvmateriāla izmantošanas iespējām sabiedrisko un dzīvojamo ēku būvniecībā – to ekonomiskajiem, arhitektoniskajiem un vides ieguvumiem –, kas pulcēja pārstāvjus gan no būvnieku, arhitektu un kokrūpnieku organizācijām un uzņēmumiem, gan valsts un pašvaldību iestādēm. Šīs diskusijas nepieciešamību noteica vairāki aspekti – nepieciešamība saglabāt un attīstīt Koka Rīgas mantojumu un aktualizēt jautājumu par laikmetīgu* koka konstrukciju ēku būvniecību Rīgā un Latvijā.

Diskusijas mērķis nebija mācīties projektēt, ražot vai būvēt koka ēkas, bet apspriest iespējamo sadarbības modeli, lai mūsu valstī vairāk ēku būvētu no koka – vietējā ekoloģiskā būvmateriāla, kas ir atjaunojams un augšanas procesā absorbē oglekļa dioksīdu (CO2), tādejādi pozitīvi ietekmējot ekonomiku un arī gaisa un vides tīrību. Būt tikai loģiski, ja kvalitatīvas koka ēkas, ko Latvijā ražo, tiktu arī šeit būvētas un lietotas.

Koka apbūvei Rīgā un Latvijā ir sena un tradīcijām bagāta vesture. Pēdējos gados, pat desmitgadēs, šim aspektam nav pievērsta pienācīga vērība un daudzviet koka apbūve kā kultūrvēsturiska vērtība iet bojā un tiek neatgriezniski zaudēta. Lai gan jāteic, ka pēdējos gados ir vērojama situācijas uzlabošanās – koka arhitektūras renesance, kas gan nereti turas uz fanātiķu un entuziastu pleciem. Ja pastaigājam pa Rīgas ielām, brīžam redzam, ka dažviet iezīmējas tendence koku jaunbūvējamās ēkās izmantot kā risinājumu dažādos fasādes elementos vai tradicionāli iekšējā apdarē, tomēr, ja jānosauc kāds veiksmīgs piemērs, kur sabiedriskas nozīmes ēka būtu pilnībā būvēta no koka konstrukcijām, šādu piemēru neatrast ne Rīgā, ne Latvijā. Un kā atzīst gan kokrūpniecības nozares pārstāvji, gan būvniecības un arhitektūras nozares pārstāvji, pat privātmāju apbūvē visā valstī šādi uzskatāmi labi piemēri būtu vien uz abu roku pirkstiem skaitāmi.

Kādas tad ir būtiskākās problēmas tam, ka mūsu nacionālā bagātība pašu mājās netiek pienācīgi novērtēta, kamēr ārvalstīs, īpaši Lielbritānijā un Skandināvijā, koks kā būvmateriāls itin plaši tiek izmantots gan dzīvojamo, gan sabiedrisko ēku būvniecībā, aizstājot monolītās betona būves? Piemēram, no pilnībā sagatavotiem un aprīkotiem moduļiem tiek būvētas gan kopmītnes, gan daudzstāvu dzīvojamās mājas. Un, kas ir teju vai paradoksāli, daļa no šīm ēkam vai ēku daļām tiek saražotas tepat Latvijā, Latvijas uzņēmumos, kas spējuši izsisties eksporta tirgos. Kā uzsver nozares pārstāvji, 90% Latvijās saražoto ēku (moduļu vai paneļu tipa) tiek eksportēti uz ārvalstīm.

Kā atzina diskusijas dalībnieki, problēmas ir pamatā divas – racionālā un emocionālā. Racionālā dimensija – likumdošana un būvnormtīvi, kas ierobežo koka karkasa un moduļu ēku būvniecību līdz trīs stāviem un nosaka vēl virkni dažādu koka konstrukciju lietošanas ierobežojumu, līdz ar to izslēdzot šo būvmateriālu no ekonomikas un, protams, emocionālā – slikti piemēri, aizspriedumi vai zināšanu trūkums par koknes kā būvmateriāla izturību, ilgtspēju, ugunsdrošību un citiem parametriem. Kā būtisks šķērslis koksnes kā būvmateriāla izmantošanai Latvijā, kas izkristalizējās arī diskusijā, ir “koka būvniecības koncepta” virzītāja trūkums. Lai mainītu likumdošanu, ir nepieciešama iniciatīva un valstiska vīzija par koku kā “degvielu” būvindustrijas attīstībai, savukārt, lai veicinātu izpratni par koka labajām īpašībām ēku arhitektūrā un būvniecībā, ir jāstrādā ar sabiedrību, pasūtītāju, arhitektiem, būvniekiem, protams, arī ar ierēdņiem, būvvaldēm utt. – ir jāmeklē optimāls sadarbības modelis un jābūt motivētiem katram savā darba vietā iziet ārpus ierastā, ārpus komforta zonas. Turpmākajā Rīgas pilsētas arhitekta biroja darbā aktualizēsim tieši šo aspektu – meklēsim labus piemērus un veicināsim sadarbību nozares ietvaros, lai mazinātu administratīvos šķēršļus un popularizētu labos piemērus straujākai nozares attīstībai.

Atzīmēšanas vērts diskusijā bija Latvijas Kokrūpnieku federācijas izpilddirektora Kristapa Klausa paustais par to, ka Latvijā ir nepieciešams paraugprojekts, kas būtu nevis biznesa, bet gan mācību projekts, kuru īstenojot ražotāji apgūtu Latvijas apstākļiem piemērotākos koksnes produktus un materiālus un tehnoloģijas, savukārt uzraugošās iestādes varētu izvērtēt normu prasību atbilstību realitātei, varētu mācīties arī pilsētbūvnieki, plānotāji un citas ieinteresētās puses. Pozitīvi, ka šāds biroju un ražošanas ēkas projekts jau šobrīd tiek veidots Pārdaugavā, Bauskas ielā 143.

Pēdējā laikā gan radošo industriju un mākslinieku, gan arhitektu profesionālajā vidē, gan plašākā sabiedrībā ir aktualizējies jautājums par Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja būvniecību. Šoreiz gan nerunāsim par muzeja projektēšanu un kurš to darīs – šis process faktiski jau ir sācies, bet paskatīsimies uz materiālu, no kā šo muzeju varētu būvēt. Diskusijā izskanēja savā ziņā provokatīvs, bet vienlaikus arī gana loģisks un argumentēts ierosinājums, un proti – vai Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeju nevarētu būvēt no koka? Diskusijas dalībnieki bija vienisptātis, ka LLMM varētu būt Latvijā kā koka arhitektūras un būvniecības atdzimšanas projekts, kā paraugprojekts un simbols, kas izaicinātu pašreizējos priekšstatus būvniecībā un arhitektūrā par koku kā estētisku, ekoloģisku, drošu un ilgtspējīgu materiālu pilsētvidē. Turklāt, kurš uzdrošināsies apgalvot, ka koks nav gana laikmetīgs būvmateriāls? It īpaši valstī, kurā meži klāj 53% teritorijas, kurā ir senas koka arhitektūras tradīcijas, kur kokrūpniecība ir viens no ekonomikas pamatbalstiem un kurā ir arī sabiedrība, kas spēs novērtēt valstiskus centienus izkopt daudzstāvu (vismaz 6 stāvu) koka arhitektūru?

UZZIŅAI

Diskusija par plašākām koka izmantošanas iespējām sabiedrisko un dzīvojamo ēku būvniecībā – to ekonomiskajiem, arhitektoniskajiem un vides ieguvumiem, saglabājot un veicinot koka Rīgas mantojumu notika pirmdien, 15. februārī no plkst. 13.00 līdz 15.00, Rīgas pilsētas arhitekta birojā” (Dzirnavu iela 60 A-21).

Tendences daudzviet pasaulē, īpaši Skandināvijā un Lielbritānijā, liecina, ka koksne kā pamatbūvmateriāls arvien plašāk tiek izmantots gan dzīvojamo, gan sabiedrisko ēku būvniecībā, aizstājot monolītās betona būves. Piemēram, no pilnībā sagatavotiem un aprīkotiem moduļiem tiek būvētas gan kopmītnes, gan daudzstāvu dzīvojamās mājas. Turklāt, šādus koka moduļus veiksmīgi ražo un eksportē vairāki Latvijas uzņēmumi, tādējādi radot mūsu resursam – koksnei – daudz lielāku pievienoto vērtību. Diemžēl Latvijā šāda prakse gan dažādu birokrātisko šķērsļu, gan aizspriedumu un neinformētības dēļ netiek pienācīgi īstenota. Par visiem šiem jautājumiem tad arī diskutējām.

Diskusiju organizēja Rīgas pašvaldības aģentūra “Rīgas pilsētas arhitekta birojs” sadarbībā ar biedrību “Zaļās Mājas”  un Antru Viļumu RTU Arhitektūras un pilsētplānošanas fakultātes doktorante (Koks Latvijas arhitektūrā)

Diskusijas īpašais viesis bija Hanss Andrens (Hans Andrén), kurš pārstāv organizāciju Nordic Wooden Cities un iepazīstināja klātesošos par Zviedrijas pieredzi koka ēku būvniecībā, tai skaitā pašvaldības, biznesa un zinātnes veiksmīgo sadarbību. Vairāk par Nordic Wooden Cities atradīsiet šeit: http://www.nordicwoodencities.com/

Diskusijā piedalījās Latvijas Republikas Ekonomikas ministrijas pārstāvis, Rīgas pilsētas arhitekta kolēģijas eksperti, Rīgas pilsētas būvvaldes pārstāvji, Latvijas Kokrūpniecības federācija, Latvijas koka būvniecības klastera biedri (“Nordic Homes”, “WWL Houses”), pārstāvji no SIA “YIT Celtniecība”, AS "Inspecta Latvia", Latvijas Būvinženieru savienības, Passive House Latvija, Latvijas Valsts mežiem, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija un biedrība “Zaļās mājas”.

DISKUSIJAS DALĪBNIEKI:

Gvido Princis, RPA „Rīgas pilsētas arhitekta birojs”
Ilvars Metnieks, RPA „Rīgas pilsētas arhitekta birojs”
Hanss Andrens, Nordic Wooden Cities
Kristaps Ceplis, Biedrība “Zaļās mājas”
Egons Bērziņs, RTU pasniedzējs
Gatis Zāmurs, Latvijas koka būviecības klasteris
Ivars Reinhards, WWL Houses
Esēnija Karnīte, Nordic Homes
Imants Trezuns, Nordic Homes
Andris Božē, YIT Celniecība
Mārtiņš Straume, LBS Valdes priekšsēdētājs
Renārs Špade, Ekonomikas ministrija
Edgars Bukšāns, LLU asociētais profesors
Juris Dambis, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija
Miķelis Putrāms, Made arhitekti
Mare Mitrevca, Passive House Latvija
Aleksandrs Babra, AS Inspecta Latvia
Kaspars Zalkovskis, AS Inspecta Latvia
Antra Viļuma, RTU dokorante (tēma “Koks Latvijas arhitektūrā”) 
Kristaps Klauss, Latvijas Kokrūpniecības federācija
Juris Biķis, AS ”Latvijas Finieris“
Guntis Sala, AS ”Latvijas Finieris“
Uģis Firsts, LTV 7
Kaspars Vanags, ABLV Charitable Foundation
Māris Mednis, LLMM
Ingus Vircavs, Rīgas pilsētas būvvalde
Uldis Puļķis, Rīgas pilsētas būvvalde
Andris Veinbergs, SIA "Kanuf"

 

* Saistīts ar pašreizējo (mūsdienu) laikmetu, laikposmu, tam raksturīgs; mūsdienīgs

Apkopotie viedokļi par koka izmantošanu Rīgā un Latvijā pēdējo gadu laikā

Pasūtījumu trūkums bremzē koka izmantošanu būvniecībā